Vai cilvēks pats ir vainīgs, ja viņam dzīvē neveicas, piemēram, jaunībā gaidītās spožās karjeras un labas ģimenes vietā ir klaidoņa bezpajumtnieka statuss, atkarība no alkohola un domas par pašnāvību?
Vai cilvēks pats ir vainīgs, ja viņam dzīvē neveicas, piemēram, jaunībā gaidītās spožās karjeras un labas ģimenes vietā ir klaidoņa bezpajumtnieka statuss, atkarība no alkohola un domas par pašnāvību?
Vai cilvēka paša rīcība izraisījusi arī tādu notikumu virteni, kuru rezultātā sievieti bērniņa gaidībās pamet draugs, vai vecumdienās citu, svešu ļaužu sabiedrība jāmeklē uz ielas, jo vienam dzīvoklī ir pārāk vientuļi?
Atbildi uz šiem jautājumiem meklē Smiltenes teātrī iestudētā novadnieces Anitas Grīnieces sarakstītā luga “Miķelīšu laiks”. Svētdien notika tās pirmizrāde.
Norobežošos no diskusijas par teātri kā mākslas vērtību. “Miķelīšu laiks” ir luga, ko nevar ātri aizmirst tās sociāli aso tēmu dēļ un vēl tāpēc, ka atsevišķi lugas fragmenti ir savijušies ar man personīgi pazīstamu smilteniešu dzīves stāstiem.
Izrāde ir smaga, neraugoties uz to, ka dod cerību: no alkoholisma akača izvilks tuvs cilvēks, kurš joprojām mīl dzērāju (šajā lugā Blaumaņa Kristīnes vietā ir vīrietis, jo no grādīgajiem dzērieniem kļuvusi atkarīga sieviete).
Nelaimīga mīlestība un pārslodze jeb sadegšana darbā. Tāpēc lugas varone sāka dzert. Dzīvē notiek līdzīgi. Taču mīlestība ir pārejoša. Nav vērts tās izraisītās sāpes ārstēt ar alkoholu, jo ar laiku pazudīs pašas. Arī darba radīto spriedzi var noņemt citādi, kaut vai ar fiziskām aktivitātēm. Apreibinoties vājš cilvēks izvēlas šķietami vieglāko ceļu, bet īstenībā pamatīgi ieriebj sev, pakāpeniski kļūstot par dzīves atstumto.
