Viens otrs man varētu iebilst, ka tā saukto zaļo vīriņu pieminēšana neattiecas uz ikdienišķām parādībām. Es šeit vados pēc fakta, ka masu saziņas līdzekļi šo tēmu ir tik bieži atskaņojuši, ka arī neikdienišķais kļūst uztverams par ikdienišķu. Tas nekas, ka daudzi nemaz neizprot, kā radies šāds mīlīgs apzīmējums bruņotiem karavīriem.Sākums “zaļajiem vīriņiem” meklējams mistikā, proti, šādu apzīmējumu iemantojuši citplanētieši, kurus it kā viens otrs esot redzējis. Parasti šādi viesi no citām planētām pie mums ierodoties ar lidojošajiem šķīvīšiem. Būtībā nekādu cilvēkveidīgu būtņu nav, noteiktās vietās un noteiktiem cilvēkiem dažkārt mēdz parādīties enerģētiski veidojumi, kaut kas līdzīgs plazmoīdiem. Vairums mūsu laikabiedru netic šādiem redzamiem plazmoīdiem, bet tad jājautā, vai tai bildei, ko rāda plazmas televizors, jūs ticat. Krievu zinātnieks Vernadskis jau pasen izvirzīja teoriju par noosfēru – par neredzamām enerģijām, kas apveltītas ar apziņu.Tad, lūk, Krievija Krimā iesūtīja savus karavīrus bez pazīšanās zīmēm un apgalvoja, ka šādu priekšokupantu vispār nav. Tā kā karavīri vienlaikus bija un nebija, tad asprāši secināja, ka Krimā ieradušies citplanētieši. Tagad zaļo cilvēciņu koncepcija Kremlim kļuvusi par hibrīdkara neatņemamu elementu.Eiropas dienvidu daļas tautām šī tēma aktuāla saistībā ar islāmticīgo bēgļiem. Humānisms paģēr, lai tiktu sniegta palīdzība gan sievietēm, gan bērniem, kuru dzīvībai draud briesmas. Bet parādība iegūst citu raksturu, kad kopā ar bēgļiem sarodas islāmisma ideju pārņemti jaunekļi, kuri par to vien sapņo, lai sagrautu Eiropas civilizāciju, globālā mērogā iedibinot islāmistu despotiju. Nav pierasts, ka šajos gadījumos kāds runātu par zaļajiem cilvēciņiem, jo patiesība ir daudz bīstamāka. Bet tāda ir Vakareiropas demokrātija, kuru lieliski prot izmantot svešas civilizācijas fanātiķi. Mani novadnieki cesvainieši kādreiz sacīja, ka nedrīkst uti ielaist kažokā – ārā vairs nedabūsi.Ar islāmistu pieminēšanu tiešs sakars tēmai par vārda brīvību. Cik zinu, par līdzīgiem jautājumiem apspriežas internetā arī Valkas troļļi. Ko drīkst un ko nedrīkst kariķēt laikrakstos un mākslas izstādēs? Tā vispār nav likumu kompetence, jo drīkstēt drīkst paust savu viedokli un savu attieksmi pilnīgi par jebkuru jautājumu. Tomēr ikvienam brīvdomātājam zināmus ierobežojumus uzliek sirdsapziņa. Kāds sirms pedagogs reiz sacīja, ka sirdsapziņa ir tūkstoš liecinieku.Sirdsapziņai jāatbild uz jautājumu – cik dziļi ikviens izprot jēdzienu svētums. Ja kādam liekas, ka Muhameda kariķēšana nav svētuma zaimošana, tad lai nu tagad sludina vārda brīvību tajā sfērā, ko apdzīvo eņģeļi.Dažus vārdus gribas sacīt par dīvainībām Krievijā. Kā zināms, Putins noliedz Krievijas karaspēka un bruņojuma klātbūtni Doņeckā un Luganskā. Tajā pat laikā Minskas apspriedes dokumentu Putins kā viena no konflikta pusēm parakstīja līdzās Porošenko parakstam. Turklāt ieroču veidu uzskaitījumā, kas pakļaujami atvilkšanai no frontes līnijas, minēta arī raķete Tornado-S, un šāds pavisam moderns bruņojums ir tikai Krievijai.Tajā pat laikā Kremlis pieprasa, lai Kijeva samaksā arī par to gāzi, kas piegādāta okupētajai Doņeckai. Sadzīves līmenī šādiem nekauņām īsti krievi mēdz sadot “pa ciparnīcu”.Vienu piebildi gribu izteikt par godu tiem letiņiem, kuri iestājas par tautas vēlētu prezidentu ar paplašinātām varas pilnvarām. Varam salīdzināt ar Krieviju, kur prezidentam Putinam ir faktiski neierobežota vara. Tas novedis pie situācijas, ka valstī ir divas valdības. Lielāka noteikšana ir Kremļa administrācijai, kamēr Medvedeva vadītā ministru valdībiņa tikai risina dažus otršķirīgus jautājumus. Un ministru krēslos rets ministrs uzskatāms par daudzmaz jēdzīgu speciālistu.Komiskas situācijas mēdz radīt kultūras ministrs Medinskis, kurš atļaujas sludināt dīvainas vēstures koncepcijas. Nopietni augstskolu mācībspēki pierādījuši, ka Medinska doktora disertācija ir absolūts plaģiāts, jebkurā citā valstī ar to pietiktu, lai šāds ministrs no amata tiktu padzīts ar negodu. Bet Medinskis turpina pārsteigt sabiedrību. Krievu žurnālisti mēdz apspēlēt vārda Russia anglisko izrunu – raša, izveidots pat raidījums “Naša raša”. Medinskis gājis vēl tālāk, publiski izteikdams kalambūru “Raška gavņaška”. (Piedāvāju tulkojumu – “Krievainīte sūdainīte”.) Pēc simts gadiem neviens vairs nepieminēs ministru Medinski, bet viņa spārnotais apzīmējums valstij, kuru pats pārstāvējis, paliks kā sava veida klasika. Bet pagaidām ministrs paliek, kur bijis.Mums Latvijā tautu nodarbina divi jautājumi. Nopietna domu apmaiņa gan skar tikai tos novadus, caur kuriem paredzēta Rail Baltica trase. Ak, cik labi un viegli bija padomju laikos – nekādu privātīpašumu un nekādu strīdu. Kā runasvīri CK birojā nolēma, tā notika. Taisīja visādus BAMus, un nekādu protestu. Demokrātija, tā teikt, prasa upurus.Visu tautu apvienojis jautājums par nākamo Valsts prezidentu. Derētu kādam māksliniekam izveidot skulpturālu ideālā prezidenta tēlu, kur būtu ievērots ikviena pilsoņa viedoklis. Proporcionāli visām sabiedrības vēlmēm.Faktiski jau notiks tā, ka ievēlēs to kandidātu, kuru kā kompromisu koalīcijas partijas pēdējā brīdī izvilks no “cilindra”. Pagaidām liekas, ka Solvita Āboltiņa saprot, cik mazas viņai izredzes. Ja viņa tomēr nesapratīs, tad pretsvaram savu kandidatūru izvirzīs Sandra Kalniete. Man personīgi nav īsti skaidrs, kāpēc mūsu nacionāļi tik ļoti pieķērušies Levita kandidatūrai, kurš dzīvo ārpus Latvijas. Manuprāt, daudz perspektīvāks būtu akadēmiķis Tālavs Jundzis. Der atcerēties, kāda loma Jundzim bija Tautas frontē, kāda loma viņam bija kā pirmajam aizsardzības ministram. Teiksim, kad par omoniešu plosīšanos viņš brauca uz Maskavu pie Borisa Pugo, kuram nobēra uz galda omoniešu izšautās patrončaulītes. Ja iecere būtu gana droša, varbūt arī pats akadēmiķis piekristu. Tas gan nenozīmē, ka troļļiem nebūtu iebildumu.Laikmeta iezīme ir tā, ka internets rada nopietnas briesmas cilvēcei. Valstu izlūkdienesti veiksmes gadījumā spēj ne tikai izzināt citu valstu noslēpumus, bet var uzlaist gaisā jebkuru tehnoloģisko iekārtu. Sadzīves līmenī visnopietnāko apdraudējumu rada ļaunuma uzturēšana sabiedrībā. Ļaunuma producēšana kā likums ar bumeranga efektu vissāpīgāk skar pašus ļaunuma producētājus. Tas attiecas gan uz publiskiem ļaunuma izvirdumiem, gan uz anonīmu troļļu vaļasprieku. Sekas ir tās, ko sadzīvē sauc par Dieva sodu, un šis sods ir bargāks par cilvēku juridiski kvalificētiem spriedumiem. Atgādina kolektīvas pašnāvības vājprātu.Un nobeigumā saviem lasītājiem, cik nu tādu ir, novēlu jauku vasaru. Turēsimies tuvāk zemei un dabai!
