Mūsdienu tehnoloģijas ļauj televīzijā noskatīties interesi izraisījušas pārraides atkārtojumu, tāpēc vēlreiz noskatījos LTV raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” eksperimentu “Cenzūra”. Tas lika aizdomāties par notiekošo Latvijā, īpaši vietējās pašvaldībās. Raidījumā redzams, ka vietējo “karaļvalstu” vasaļi, domāts atbildīgās amatpersonas par kultūras jomu, nav spējīgas bez pārrunām ar pašu “karali” jeb pašvaldības vadītāju pieņemt lēmumu attiecībā par atļaujas izsniegšanu izstādes rīkošanai. Nu labi, izstādes tematika bija diezgan izaicinoša attiecībā pret latviešu nacionālajām jūtām, taču reizēm ir tik interesanti uz stabilām vērtībām paskatīties no cita redzespunkta. Tāpēc jo īpašs gandarījums, ka dzīvoju Valkā, jo novada domes Izglītības un kultūras daļas vadītājs Aivars Ikšelis vienīgais nenobijās no izstādes tematikas un bez vilcināšanās un aprunāšanās ar domes vadību piekrita, ka pilsētā varēs apskatīt mākslinieka Ivara Drulles provokatīvās izstādes “Latvijas dzimšana. Asociācija.” darbus. Mazliet pazīstot Aivaru kā teātra un daudzu tik tiešām vērienīgu pasākumu režisoru, Valkas mākslas skolas mākslas vēstures pasniedzēju, divu grāmatu – “Ceļojums Valkas vēsturē” un “Valkas diližanss” – autoru, nemaz neizbrīna, ka viņam pietika drosmes lemt pašam, nevis pakalpīgi skatīties priekšniekiem mutē. Tomēr ir diezgan dīvaini, ka brīvā Latvijā joprojām valda padomju laika tikumi un likumi. Proti, bez priekšnieka atļaujas pat muša nevar pārlidot pār istabu. Vai tiešām izglītotiem cilvēkiem 21. gadsimtā būtu jādreb par katru savu pateikto vārdu un lēmumu? Noteikti nē, ja vien cilvēks ir ar pašcieņu un spēju uzņemties atbildību.
