Latvijas sabiedrībai raksturīga viedokļu dažādība, kas nereti sasniedz nesamierināmu pretišķību raksturu.
Latvijas sabiedrībai raksturīga viedokļu dažādība, kas nereti sasniedz nesamierināmu pretišķību raksturu. Kas vieniem balts, tas citam melns, un jo mazāk kāds ko sajēdz, jo skaļāk kliedz par savu iedomāto taisnību. Gadās, ka pat Saeimas deputāti sasirgst ar Žirinovska sindromu, kad argumentu vietā stājas decibeli.
Kaut reti, bet gadās, ka viedokļi tiek mainīti. Raksturīgs piemērs ir daļas sabiedrības vērtējums par bijušo veselības ministru Gundaru Bērziņu. Sākumā daudzi kurnēja, ka par medicīnu atbildēs speciālists ekonomikā, kaut pirms tam vesels pusducis dakteru ministra krēslā bija pierādījuši savu nespēju panākt uzlabojumus. Kad nu par neprofesionāli apsaukātais Bērziņš nolēma amatu atstāt, daudzi agrākie brēcēji krita izmisumā, sak, tik laba ministra mums vairāk neredzēt.
Domstarpības ap cukura ražošanu
Vispirms, lai nerastos pārpratumi, atzīstos, ka arī man nepatīk cukura ražošanas nozares likvidācija Latvijā. Jo mazāk Latvija būs atkarīga no visāda veida importa, jo drošāk jutīsimies. No importa iegūst tikai tirgotāji, un vismaz pārtiku mēs varam saražot paši, izņemot varbūt tikai kafiju, tēju un eksotiskos augļus.
Valda aplams uzskats, ka galvenā vaininiece ir Briseles birokrātija. Tas nav gluži pareizi, jo prasības uzturētāja ir Pasaules tirdzniecības organizācija, kura paģēr, lai Eiropas cukurbiešu audzētāji netiktu subsidēti, tādējādi novēršot tirgus izkropļošanu. Zemtekstā paslēpies uzskats, ka šādā veidā Eiropas cukura pircēji palīdzēs attīstīties trešās pasaules valstīm, kuras gūs peļņu no pārdotā cukurniedru cukura.
Tagad diezgan bezperspektīvi vainot Kalvīša valdību notiekošajā, jo nejēdzība krājusies jau no cukura fabriku privatizācijas sākumiem. Izveidojusies situācija, ka galvenie akciju turētāji augošu cukurbieti redzējuši tikai pa gabalu, toties viņi trīc pie visām miesām, kolīdz sadzird naudas čaukstoņu. Saņemt Briseles kompensācijas un vēl arī par metāllūžņos sagrieztajām iekārtām — tas viņu saldākais sapnis.
Tā tas notika, jo deviņdesmito gadu vidū cukurbiešu audzētāji vēl nebija apvienojušies spēcīgos kooperatīvos, lai paši jaudātu privatizēt abas rūpnīcas. Situācija būtu citāda, ja noteicēji būtu paši zemnieki, tad neviens Briseles gudrelis nevarētu piespiest mūs rīkoties pret veselo saprātu.
Vārdu kari par Pietālavu
Katram, kurš pārzina Latvijas vēsturi vismaz pēdējās tūkstošgades ietvaros, būs pilnīgi skaidrs, ka mūsu senči kādreiz dzīvojuši krietni tālāk uz Austrumiem. Gan vietvārdu analīze, gan seno pilskalnu virtene uz kādreizējās cilšu robežas liecina, ka mūsdienu Latvija laiku gaitā zaudējusi prāvas teritorijas no kādreizējā Lauru pagasta Pečoru pievārtē līdz Polockai tagadējā Baltkrievijā (Nestora hronikā Polota skaidrota kā upe, aiz kuras dzīvo “latagoli”, proti, latgaļu cilts).
Kad runājam par Abreni, mēs faktiski domājam par seno Pietālavu (Pītālavu), kas hronikās minēta kā zeme, ko nomināli kontrolē Tālavas valdnieki. Gan faktiski, gan juridiski Abrenes novads ir Latvijai nozagta teritorija, pavisam ap 1,2 tūkstoši kvadrātkilometru. Ja atskaita pašu Abrenes pilsētu, tad visa pārējā agrāko piecu pagastu platība ir absolūta pamestība, kur kādreiz vārgo kolhoziņu vietā mitinās vairs tikai veči, profesionāli alkoholiķi un šizofrēniķi.
Protesti pret Kalvīša valdības robežlīguma projektu visai bezjēdzīgi tāpēc, ka Krievija nekad un nevienam neko neatdod. Japāna mūsdienās ir otrā lielākā ekonomika pasaulē, bet mēs zinām, cik bezcerīgu cīņu šī valsts izcīna par pāris klinšainām saliņām. Ja arī Maskavā uzrastos kāds politiķis, kas būtu gatavs Latvijai atdot Abrenes novadu, tad jau nākamjā dienā aurojošs pūlis viņu pakārtu aiz kājām pie tuvākā laternas staba.
Tajā pašā laikā mums vajadzīga sakārtota robeža, lai pa mežiem nestaigātu šurpu turpu tie ļaudis, kuriem Latvijā nav vēlams spert savu kāju. Tāpēc piketētājiem nevajadzētu rīkot protestus pret Saeimas namu, bet gan pie Krievijas vēstniecības.
Vēstnieka Kaļužnija saldie solījumi par labumiem, kas gaida Latviju pēc līguma noslēgšanas, nav ne graša vērti. Ko vienā dienā atļaus, to nākamajā aizliegs. Ja kādreiz nākotnē ceram atgūt Pietālavu, tad mums par labu var nākt tikai tagadējās Krievijas varbūtēja sairšana vairākās suverēnās valstīs, mazinot tā saukto maskaļu impēriskās tieksmes.
Neprotam cienīt mazākuma viedokli
Neatkarības gadu pieredze liecina, ka Latvija īsti piemērota, lai valsti vadītu mazākuma valdība. Prātā visai simpātiskā Krasta vadītā valdība, un arī iepriekšējā Kalvīša vadītā valdība (pēc “Jaunā laika” aiziešanas) strādāja gan sekmīgi, gan līdzsvaroti. Kad nu tagad Kalvīša, Šlesera un Brigmaņa koalīcija kļuvusi par noteicēju Ministru kabinetā un Saeimā, rodas zināmas bažas. Latviešiem vispār raksturīgi, ka viņiem ātri sagriežas galviņas, un tad šādiem ļautiņiem sāk likties, ka viņiem apzeltīti bikšdibeni.
Demokrātija paredz vairākuma varu pār sabiedrību kopumā, bet jau Mahatma Gandijs ir norādījis, ka vairākumam īstā demokrātijā vajadzīgs cienīt arī mazākuma viedokli.
Ar to es nedomāju to destruktīvo opozīciju, kuru vada Jakovs Pliners. Vienīgi nicinājumu pelna cilvēki, kuri par Latvijas naudu dara visu iespējamo, lai kaitētu mūsu valstij. Tomēr to opozīciju, kuru pārstāv “Jaunais laiks”, vajadzētu kaut nedaudz uzklausīt. Pat neskatoties uz to, ka jaunlaicēni pirms četriem gadiem tieši tikpat augstprātīgi izturējās pret Tautas partiju. Tagad kļuvis par modi, kurš kuru “uzmetīs”. Kad Ančāns “uzmeta” kukuļotājus, gavilēja “Jaunais laiks”. Kad Inese Aizstrauta Jūrmalā nepaklausīja politiskajiem saimniekiem, “Jaunais laiks” “ņēma un uzmeta” arī viņu. Tikmēr ilgi gaidītais tiesas process “jūrmalgeitas” lietā sola čiku. Jo to jau nemaz nezinām, cik liela nelegālā nauda no Krievijas tur apgrozās.
Var saprast tagadējo valdību, kurai gribas ne tikai “valdīt”, bet arī izdarīt kaut ko reālu un pēc iespējas ātrāk. Tomēr lieka augstprātība un tieksme pazemot oponentus nav savienojama ar patiesu demokrātiju. Cilvēks pats sev var likties varens, kamēr citus spēj ar cepurēm nomētāt, bet ar laiku pienāk brīdis, kad veidojas iekšējā opozīcija pašu nometnē. Ja Šlesers un Kalvītis to nesapratīs laikus, tad aptuveni 2009. gadā viņu vadītās partijas var sašķelties, un rezultātā cietīs valsts kopīgās intereses.
