Nepāla kartē jāmeklē starp Indiju, Tibetu un Ķīnu — tur, kur iezīmēti Himalaju kalni.
Nepāla kartē jāmeklē starp Indiju, Tibetu un Ķīnu — tur, kur iezīmēti Himalaju kalni. Tieši Nepālas teritorijā atrodas pasaulē augstākā virsotne Everests.
Kalni ar virsotnēm, kuru augstums pārsniedz astoņus tūkstošus metru, — ziemeļos; lauksaimniecībai, galvenokārt rīsa audzēšanai, izmantojama zeme līdzenā ielejā un jau krietni pacirsti džungļi — dienvidos.
Tā vienkāršoti var raksturot skaisto, bet nabadzīgo valsti ar gandrīz 26 miljoniem iedzīvotāju, kuru nesen klātienē redzēja launkalnietis Uldis Klepers. Viņš uz turieni veda firmas “Impro Ceļojumi” tūristu grupu.
Govis apbedī, cilvēkus kremē
Lai eiropietis kaut nedaudz izprastu Nepālu, viņam jāatceras — tā ir izteikti reliģiska valsts. Aptuveni 85 procenti iedzīvotāju ir hinduisti. Šajā reliģijā visus sekotājus apvieno tiekšanās pēc apgaismības un atbrīvošanās no pārdzimšanas cikla. Hinduisti uzskata — pasaulē viss ir daļa no visaptverošā augstākā Gara, tāpēc pret visām lietām jāizturas ar cieņu un tās jāaizsargā.
Reliģija ietekmējusi vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu un tradīcijas. “Šajā dzīvē hinduisti visu cenšas darīt maksimāli labi, lai nākamajā dzīvē būtu labākā stāvoklī,” Uldis min piemēru. Hinduisma sabiedrībā joprojām nozīmīga loma ir kastu sistēmai.
Nepālā ir kapsētas govīm, turienes svētajiem dzīvniekiem, bet mirušos cilvēkus kremē un pelnus izkaisa upē. Malkai ir vērtība, jo aizgājēja atlieku sadedzināšanai vajadzīgs kārtīgs ugunskurs. Vietējie puikas upē meklē nesadegušas pagales, lai tās atkal izmantotu bēru sārtam. Ja kāds atrod aizgājēja zelta zobus vai rotaslietas, tad pārdod un nopērk malku. Upju krastos mīt ļoti daudz plēsējputnu. “Nepālā ir vairāk malkas resursu nekā Indijā, tāpēc līķus viņi sadedzina pilnīgāk, nemet upē apgruzdušus. Tomēr pirmais iespaids tik un tā ir skarbs, pat šokējošs,” neslēpj Uldis.
Tūristiem Nepālā ir ļauts vērot hinduistu bēru ceremonijas un līķu dedzināšanu, tāpat arī — dzīvnieku upurēšanu. Upuris ir, piemēram, kaza, kurai nocērt galvu, asinīm šķīstot kā kautuvē.
Savas tradīcijas, arī daudzos svētkus, nepālieši ļoti ievēro. Tūristiem jārēķinās, ka bankas var nestrādāt pat piecas dienas. Svētku šajā valstī ir daudz, gandrīz katru nedēļu.
Kāpēc vērši jārausta aiz astes
Nepāla ir skaista zeme, taču — viena no nabadzīgākajām pasaulē. Valstī rūpniecība nav attīstīta, lielākā daļa preču tiek importētas no Ķīnas un Indijas. Vistrūcīgākie cilvēki dzīvo Nepālas rietumu reģionos, kur vidējie ienākumi gadā uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni 120 līdz 150 dolāru.
Nepālas rietumi ir tūristu maz izpētīta teritorija, jo viņi tur nav gaidīti. “Tas tāpēc, lai tūristi neizkropļotu situāciju valstī. Jo ko redz vietējie? Atbrauc ārzemnieks, un viņam nauda uz vietējā fona neko nenozīmē,” stāsta Uldis.
Nepālā ir lielas ģimenes. Lai tās uzturētu, tēvi sūta meitas strādāt uz galvaspilsētu Katmandu, kur ļaudis dzīvo salīdzinoši turīgāk — mēnesī pelna vidēji līdz 120 dolāru. Par meitas darbu tēvs saņem aptuveni 150 dolāru gadā. Galvaspilsētā sievietēm ir darbs apkalpojošajā servisā viesnīcās vai restorānos, taču tā neesot prostitūcija. “Nepāla nav Taizeme. Nepālā ir cita ticība, citas prioritātes un skatījums uz dzīvi,” stāsta Uldis.
Izolēts dzīvesveids ir Nepālas kalnu reģionos. Tur nav labu ceļu, lai ērti pārvietotos. Kalnieši nokāpj ielejā pāris reižu mēnesī, lai iegādātos pirmās nepieciešamības preces. Tehnikas progress nav manāms arī lauksaimniecības reģionos. Cilvēki dzīvo no niedrēm uzslietās, ar māliem apmestās būdās. Ražu novāc ar sirpjiem. Uldis par amizantu atzīst vēršu pajūga vadīšanu. Kad vajag nogriezties pa labi vai kreisi, nepālietis parausta vērsi aiz astes.
Ceļotājiem Nepālā jābūt piesardzīgiem, ēdot un dzerot. “Siltais klimats — vidēji plus 27 līdz 30 grādu — ir perēklis dažādām vēdera slimībām,” brīdina Uldis. Ūdeni ļoti ieteicams dzert tikai no plombētas pudeles. Jāuzmanās ar vietējo ēdienu baudīšanu. Nepālas virtuvē dominē asi, pikanti ēdieni un dzērieni, iespējams, lai rūdītu vēderus. Kādā džungļu ciematā vietējie Uldim un vēl dažiem Latvijas tūristiem piedāvājuši pagaršot rīsu vīnu. “Cik grādu?” taujājuši ekskursanti. “Kādi 40, 50. Normāls vīns,” atbildējuši nepālieši.
Maoisti pretī izsniedz kvīti
Nepāla Uldi fascinē ar fantastiski skaisto dabu. Kalnu kūrortu Pokharu dēvē par Nepālas Šveici. Katmandu ielejā atrodas vairāki UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauti objekti.
Nepālā ir vairāki centri ar sakārtotu infrastruktūru un ļoti plašu piedāvājumu tūristiem. Var, piemēram, braukt ar laivām, doties izjādēs ar zirgiem, jāt ar ziloņiem, lai agrā rītā džungļos redzētu, kā peldas degunradži.
Tūrisma uzplaukumu Nepālā tomēr ietekmē nestabilā politiskā situācija. Ulda vadītās grupas ceļojumu vienu reizi tādēļ pat atlika. Nepālas valsts iekārta ir karaļa monarhija, taču daļu teritorijas, pārsvarā lauku reģionus, kontrolē maoisti. “Tie ir radikāli, ar moderniem ieročiem apgādāti grupējumi, kuri pauž komunistiskas idejas, protestē pret karaļa valdību un bieži izraisa apšaudes,” skaidro Uldis. Ceļojot pa Nepālu, dažviet arī tūristu grupām jāmaksā nodevas maoistiem. Posteņos oficiāli iekasē nodevu, aptuveni trīs dolārus no viena cilvēka, un pretī izdod kvīti. Uz tās rakstīts, ka naudas iekasētāja ir Nepālas studentu jauniešu organizācija, kura cīnās par savām idejām.
