Mārīte Meļķe, Valkas kultūras nama darbiniece: – Manā ģimenē aug trīs un 14 gadu veci puikas. Svarīgi, lai ģimenē būtu gan mamma, gan tētis, gan vectētiņš un vecmāmiņa, arī suns un kaķis.
Mārīte Meļķe, Valkas kultūras nama darbiniece:
– Manā ģimenē aug trīs un 14 gadu veci puikas. Svarīgi, lai ģimenē būtu gan mamma, gan tētis, gan vectētiņš un vecmāmiņa, arī suns un kaķis. Bērni daudz ko mācās no ģimenes locekļu savstarpējām attiecībām. Svarīgi ir viņus iesaistīt kopējos ģimenes pasākumos, kaut vai vakariņu gatavošanā. Ja bērni paši mammai nāk palīgā, piemēram, griezt salātus vai novākt traukus, tad vecāku piemērs ir pamācošs un audzinošs. Abiem puikām ir arī savi pienākumi: mazākajam jānoliek vietā rotaļlietas, bet vecākajam jārūpējas par kārtību savā istabā. Ne vienmēr puikām gribas to ievērot, bet tad, piemēram, mazākajam saku, ka iesim kārtot mantas, un viņam gribot negribot jānāk man līdzi. Bieži vien mēs visi darbojamies dārzā.
Mūsu ģimenē tā ir iegājies, ka tētis ir naudas pelnītājs un stiprais mugurkauls, bet es esmu ģimenes pavarda kurinātāja, mājās rūpējos par mājīgumu, par kopīgiem izbraucieniem pie jūras vai uz zooloģisko dārzu un par kopīgiem braucieniem ar velosipēdiem.
Laikā, kad vecākajam dēlam bija pārejas vecums, lūdzu palīdzību skolas psihologam. Nebaidoties un nekautrējoties abi pildījām testus, kuri mums abiem deva atbildes, kuras klusībā zinājām, bet, iespējams, viens otram baidījāmies pateikt.
Gunita Gindra, Valkas ģimnāzijas direktores vietniece mācību darbā:
– Bērns jau piedzimst kā personība, un viņam ir nolikts sava ceļa gājums. Nenoliedzami, vecāku ietekme uz bērnu ir liela, tomēr vajadzētu atcerēties, ka ar bērna starpniecību nevajag labot savas dzīves kļūdas. No tā nekas labs nevar iznākt. Bērnam vajadzētu pašam bieži vien ļaut izlemt, kas ir labs un kas — slikts. To atceros, kad runāju ar savu 14 gadu veco meitu. Mēs esam tajā dzīves posmā, kad cits citu cenšamies izprast un saprast. Mēs paši vien esam lielākie dzīves psihologi, jo dzīvojam pēc savām izjūtām. To vajadzētu atcerēties, runājot un mācot bērnu. Bērni daudz iegūst pašmācības ceļā, vērojot, domājot, klausoties, skatoties, izprotot, sarunājoties, kontaktējoties ar citiem pieaugušajiem un vienaudžiem. Tas arī dod zināmu dzīves pieredzi, kas ļauj pašiem lēmumus.
Laila Ozoliņa, Valkas bērnudārza “Pasaciņa” vadītāja:
– Mamma un tētis ir paši galvenie bērna personības veidotāji. Bērns no vecākiem pārņem dzīves vērtību sistēmu, lielu daļu uzskatu, lielākoties no viņiem iemācās pateikt un pamatot savu viedokli. Bērns zināšanas pārmanto, vecākiem apzināti stāstot un mācot, kas ir labi un kas nav tik labi, kā arī rādot personīgo piemēru. Bērns daudz iegūst, arī pats vērojot apkārt notiekošo un kontaktējoties ar vienaudžiem. Bieži vien vecāki bērniem stāsta, ka nav labi melot, bet paši, bērnam dzirdot, piemēram, pa telefonu stāsta, ka nav izdarījuši kādu darbiņu, jo sāpējis vēders. Bērnam amats ir rokā! Vecāku uzvedība un rīcība ir paraugs atvasēm. Bieži vien bērns rīkojas līdzīgi kā mamma un tētis, un viņiem tikai jāatceras, kad paši tā ir darījuši.
Manā ģimenē aug 13 gadu vecs dēls. Katru vakaru cenšamies pārrunāt dienas gaitā piedzīvoto un noskaidrot, kāpēc reizēm nav kaut kas veicies vai paticis. Bērns vienā brīdī nevar no eņģeļa pārvērsties par buciņu ar radziņiem. Katrā vecuma posmā viņš uz notikumiem reaģē citādāk.
