Februāra diena
Mākoņi pelēki pār pasauli klejo, Lietutiņš uz zemes smalku dzītiņu met. Sniedziņš baltais acīm redzot sarūk, Ziemas vaigs arvien drūmāks, pelēkāks kļūst. Vējš reizēm sniega vērpetēs dancī griež, Man tās aiz apkakles, sejā sviež. Jūtams jau pavasaris gaisā, jūtams! Pūpolīts baltu snīpi izbāzis, Lazdās sev dzeltenus auskarus sakāris… Dienas kļūst arvien siltākas, siltākas, Upēs zem ledus strautiņi smiedamies skrien, Putniņi skaļāk dziesmiņas dzied, Dārzā zem ābelēm, zaļi zāles asniņi lien, Lūk,tur jau arī pirmā sniegpulkstenīte zied. Kāpēc dzīvē notiek tā?
Kāpēc dzīvē notiek tā? Mēs nedzirdam, ko otrs saka, Mēs nedāvinām otram burvīgus smaidus, Mēs nesakām, ka Mīlu viens otram, Aizdzenot prom citu jūtas, Jo baidāmies atklāt savas jūtas… Mēs neredzam, ko vajag redzēt, Un nemākam pateikt Piedod. Tikai pazaudējot cilvēku, to sākam novērtēt… Šajā pasaulē mēs neesam mūžīgi, Jo, svarīgāks par dzīvi nekas nav! Lai dvēselē neapdziest uguns! Nebaidieties mīlot sevi pazaudēt. Nebaidieties pateikt es Mīlu, Man tevis ļoti, ļoti pietrūkst. Dāviniet viens otram daudz mīļu smaidu, Iemācieties no sirds Piedot, Lai nelīst vairs dvēseles asaras! Jo laime ir tā, ka tu esi kādam vajadzīgs!
