Saeimā turpinās parastie ķīviņi un strīdi, kurus izraisa nekas cits kā atsevišķu grupējumu cīņa par varu. Pēdējā laikā tas redzams diskusijās, kā vēlēt Valsts prezidentu un kādam viņam jābūt. Politiķi min visu labo īpašību buķeti. Valsts prezidentam jābūt harizmātiskam, jāprot svešvalodas, aktīvi jādarbojas ārpolitikā, jāiededz ar savām runām dzirkstele iedzīvotājos par Latviju. Netrūkst arī tēlainu salīdzinājumu, piemēram, prezidentam nav jābūt hūtē, bet jāstaigā ar naģeni un jāspēj vienot visus sabiedrības slāņus. Beigās vēl piemin, ka jāpaciešas četrus gadus un tad nodrošinājums no valsts būs līdz mūža beigām. Te nu bija. Atkal velk uz pašlabumu. Ja tiešām tāds spējīgs cilvēks atrastos, vai viņš domātu par savu nodrošinājumu? Līdz šim Latvijā neviens Valsts prezidents nav bijis ar visām nosauktajām īpašībām. Lai ievēlētu Valsts galvu, nav jādomā vienīgi par to, kādam viņam jābūt, bet jāskatās arī uz prezidenta vēlētājiem, proti, Saeimu. Ko var gaidīt no lielākās valdošās partijas “Vienotība”, kura no savām rindām gatavojās izslēgt Juri Vidiņu, cilvēku, kura nopelni Latvijas labā nav apstrīdami. Vai otra lielā partiju apvienība – Zaļo un Zemnieku savienība, kas vēlas atstāt pašreizējo Valsts prezidentu, kurš gan īsti neatbilst nosauktajām īpašībām, toties ir izdevīgs zemsaviešiem. Reģionālā partija izvirzījusi prezidenta amatam Mārtiņu Bondaru, taču, vai viņam izdosies pārvarēt citu partiju nodomus, nav zināms. Strīdi turpinās. Savukārt narkologs Jānis Strazdiņš atzinis, ka daļa deputātu ir ar psihiskām novirzēm, kuras radījis alkohols. Esam tādi, kādi esam un labo īpašību nosaukšana patiesībā ir mākoņu stumdīšana.
