Nav tik interesanti, kad stāvi mastā un gaidi, vai kāds izdzīs dzīvnieku vai ne.
Nav tik interesanti, kad stāvi mastā un gaidi, vai kāds izdzīs dzīvnieku vai ne. Individuālajās medībās adrenalīna deva ir krietni lielāka. Stāvot uz gaidi, pat mednieka sirdspuksti šķiet par skaļu.
Taujājot medniekiem, kurš Smiltenes pusē vairāk aizraujas ar bebru medībām, uzzinājām, ka viens no entuziastiem ir medību kluba “Laiksne” biedrs Aleksandrs Jablonskis. Šī viņam ir trešā medību sezona, un šajā laikā Aleksandrs secinājis, ka viņam tuvākas ir individuālās medības. Protams, ka viņš kopā ar vīriem dodas arī kolektīvajās medībās, bet lielākais medījums līdz šim bijis tikai stirnāzītis. “Piepilsētas teritorijā ar lielajiem dzīvniekiem ir problemātiski. Divus gadus būvēja ceļu, tagad paredzēti lieli ciršanas darbi. Vismaz divus vai trīs gadus tādu dižmedījumu kā staltbriedis, alnis vai meža cūka mums nebūs,” secina Aleksandrs.
Vaicāts, kāpēc viņš izvēlējies brīvos brīžus veltīt medībām, Aleksandrs stāsta, ka viņu ar savu vaļasprieku ieinteresējis draugs.
“Tas ir aktīvs atpūtas veids, un katrs vīrietis no senseniem laikiem savā būtībā ir mednieks,” pasmaida smiltenietis. Lai gan šobrīd likums nosaka, ka, nokārtojot eksāmenus, var saņemt apliecību un uzreiz kļūt par mednieku, Aleksandrs ievērojis nerakstītos noteikumus un gadu nostaigājis par “suni”. Dzinējos pavadītais laiks palīdzējis iepazīt kolektīva medību platības.
“Bebru medības? Tās ir individuālās medības un tāpēc man patīk. Ir dažādi paņēmieni. Var iet uz gaidi, bet es izmantoju jaunos Eiropas Savienībā atļautos slazdus, kas ir dārgāki par parastajiem, bet humānāki. Ja dzīvnieks iekļūst slazdā, tad noslīkst un aiziet bojā aptuveni desmit minūtēs,” stāsta Aleksandrs. Viņš salīdzina, ka vecajos, vēl no padomju laikiem saglabātajos slazdos dzīvniekiem bijusi ilga un mokpilna nāve. Ar šādiem rīkiem šobrīd aizliegts doties medībās, tomēr izbrīna fakts, ka veikalos joprojām šādus slazdus piedāvā un tos var iegādāties ikviens.
Vaicāts par bebra īpašībām, Aleksadrs secina, ka tas ir ļoti izmanīgs un gudrs dzīvnieks, tāpēc medniekam jācenšas viņu pārspēt viltībā. Smiltenietis atzīst, ka viņam medības aizraujošas šķiet tieši līdz brīdim, kamēr dzīvnieks noķerts. Tālāk jau viņa kļūst žēl.
Bijuši gadījumi, kad bebrs, acīmredzot pamanījis kaut ko aizdomīgu, dodas pa savu eju un nograuztos žagarus nevis velk līdzi, bet stumj pa priekšu, un slazds aizcērtas. Tomēr katrā dzimtā ir savs izņēmums. Aleksandrs atceras gadījumu, kad bebrs ielāčojis slazdā, kas bija atstāts sausumā kāda nopludināta dīķa vidū. Dzīvniekam tur nevajadzēja atrasties.
Kā medījums bebrs ir īpašs, jo to var izmantot gandrīz visu. Trofejām — āda un balināti galvaskausa kauli. Pārtikai — gaļa, no kuras var pagatavot garšīgus ēdienus, bet īpašas veselību stiprinošas vielas satur bebra dziedzeri.
“Laiksnes” medību platības ir arī Silvas Vecsautiņu avotiņa apkārtnē. Aleksandrs uzskata, ka šīs teritorijas pats galvenais bebrs ir nomedīts pērn. Tas pagaidām ir lielākais, ko viņam mednieka karjerā izdevies pieveikt. Dzīvnieks svēra 33 kilogramus. Salīdzinājumam — Latvijas rekords ir 52 kilogrami.
Pagājušajā sezonā Aleksandrs nomedījis 20 bebrus, šosezon pagaidām sešus. Viņš vērtē, ka šajā teritorijā bebru skaits ir normalizēts un nav ieteicams iznīcināt visu populāciju. Daba nemīl tukšumu, tāpēc viņi sāktu vairoties ar vēl lielāku sparu. Bebru mātei bērni var būt pat divas reizes gadā.
Sarunas noslēgumā Aleksandrs atklāj kādu interesantu faktu, kuru viņš uzzinājis. Izrādās, ka ap 1850. gadu Latvijā bebri bijuši izmiruši, bet Vidzemē divi pāri ievesti no Norvēģijas 1930. gadā. Tie ielaisti Lipsas upē Variņu pagastā. Savukārt Kurzemē bebri atvesti no Krievijas.
