Cilvēks, kā zināms, ne no politikas vien dzīvo. Gandarījumu un prieku spēj radīt arī cerēti vai necerēti iegūta grāmata.
Cilvēks, kā zināms, ne no politikas vien dzīvo. Gandarījumu un prieku spēj radīt arī cerēti vai necerēti iegūta grāmata. Un šoreiz gribu dalīties savā priekā par tām grāmatām, kuras aizvadītajā gadā esmu saņēmis kā dāvinājumu.
Vispirms Austrālijas latviešu ģimene, kas vasarā ciemojās Latvijā, man uzdāvināja ļoti vērtīgu divsējumu izdevumu “Latvijas atbrīvošanas kara vēsture”. Tas ir 1938. gadā ģenerāļa Peniķa vadībā tapušās grāmatas atkārtots izdevums, ko Austrālijas trimdas latvieši par saviem līdzekļiem izdevuši, lai dāvinātu Latvijas jaunajiem virsniekiem un jaunsargiem, daļu atvēlot brīvai tirdzniecībai. Sešdesmito gadu sākumā šo diždarbu man rādīja kāda skolotāja, viņa to labprāt būtu man atdāvinājusi, bet tobrīd mani dzīvokļa apstākļi bija tādi, ka grāmatu nebija īsti iespējams noslēpt, lai tā nenokļūtu nevēlamu acu redzeslokā.
Ceru, ka tagad arī mūsu vēstures skolotāji nevarēs vaimanāt, ka viņu pareizai vēstures izpratnei trūkst literatūras.
Prieks par dzimtā novada rosību
Mūsu valsts neatkarības gados izdotas daudzas novadu vēsturei veltītas grāmatas, tajā skaitā ir J. Zušmaņa grāmata par Smilteni un A. Šķēles grāmata par Vijciemu. Tomēr mani pašu iepriecina cesvainiešu devums, jo gada nogalē dienas gaismu ieraudzīja “Cesvaines grāmatas” otrā daļa — visai apjomīgs rakstu un fotomateriālu krājums. Grāmatas sakārtotāja ir pensionētā skolotāja Ilga Holste un viņas meita Sanita Dāboliņa. Veikums vēl jo nozīmīgāks tāpēc, ka izdots par saziedotiem līdzekļiem (vajadzēja 5000 latu), un ne jau mūsu jaunbagātnieki ir galvenie ziedotāji. Tagad jau tiek likts kopā “Cesvaines grāmatas ” trešais sējums, un tas ir nozīmīgi arī tāpēc, ka traģiskais ugunsgrēks pilī parādīja, cik gaisīgi var būt muzejā savāktie materiāli. Kas grāmatā nodrukāts, tas atvēlēts mūžībai.
“Zemi ziedošu darīt”
Tā cilvēka svētāko uzdevumu formulējis krievu rakstnieks Solouhins. Lai šo virsuzdevumu mēs piepildītu, lieti var noderēt divu viedu profesoru — Artūra Mauriņa un Andra Zvirgzda — mūža vainagojums — grāmatu “Dendroloģija”. Tas nenoliedzami ir enciklopēdiskas ievirzes darbs, izdots kvalitatīvā poligrāfiskā izpildījumā. Tas ir darbs, ko gaidīt gaidījuši visi daiļdārznieki, gan profesionāļi, gan amatieri. Koncentrētā un zinātniski precīzā veidā sniegtas ziņas par visiem kokaugiem, kādus vien iespējams audzēt Latvijā, ieskaitot pēdējo gadu introducentus. Sniegtas ziņas par vairāk nekā 300 ģintīm, norādot sugas, formas, šķirnes. Saprotams, nav jāmeklē ziņas par visām ābeļu vai rožu kultūršķirnēm, jo dendroloģijas speciālisti vairāk pēta savvaļas sugas un formas.
Latvija var lepoties gan ar Nacionālā botāniskā dārza, gan Kalsnavas arborētuma veikumu kokaugu selekcijā un introdukcijā. Šo entuziastu pulkam tagad pievienojušies daudzu kokaudzētavu īpašnieki, kuri spēj piedāvāt patiesi lielu stādāmā materiāla daudzveidību, un man atliek tikai nožēlot, ka šāda unikāla izdevuma manā rīcībā nebija pirms gadiem divdesmit, kad paša spēku vēl bija pavairāk. Bet priecāties nekad nav par vēlu, un esmu no sirds pateicīgs profesoram Mauriņam par tik brīnišķīgu Ziemassvētku dāvanu.
Gribu ieteikt visām bibliotēkām censties šo svētīgo izdevumu iegādāties, tad arī pensionāri, kam vēlme izdaiļot savu apkaimi, varēs pasmelties sev vajadzīgo informāciju.
Divi sēļi no Kurzemes
Tuvība dabai un latvietībai ir tas garīgais pamats, kas mani satuvināja ar Albertu Cauni. “Nepareizas” biogrāfijas dēļ pēc kara bijis spiests pamest dzimto Sēliju, lai Vaiņodes pusē, strādādams fizisku darbu, klusībā rakstītu darbus atvilktnei. Atzinību ieguvis tikai mūža otrajā pusē ar tēlojumiem, kuros daba tverta gandrīz vai mikrolīmenī, un visur dabas sirdspukstos jūtama atbalsojamies Latvijas vēsture. Šogad rudens pusē rakstnieks gatavojas savai 90 gadu jubilejai, par gandarījumu sava talanta cienītājiem izdevis 1962. gadā sarakstīto elēģiju krājumu “Rietumkursas zaļi zeltainie mājokļi”. Tās ir vārsmas, kas veltītas Rietumkursas seniem pilskalniem, tajās dziļa dabas skaistuma izjūta apvienojusies ar latvisko dzīvesziņu. Tā dabu uztvert laikam spēj vienīgi cilvēks, kurš sevi apzinās par seno latviešu cilšu ģenētiskā materiāla turpinātāju. Reizē tā ir gaiša smeldze par mūsu tautai nodarītajām pārestībām.
Autora dāvinājums man īpaši tuvs, jo piederu tai paaudzei, kas vēl prot novērtēt klasiskās dzejas formas, un elēģiju mierīgais plūdums īsti piemērots, lai paustu dvēseles noskaņas.
“Ai, tauta, apzinies un neatstāj šo vietu!
Ja nav(a) brīvības, par cietoksni lai top
Ikviens, kam licis Dievs šo skaisto zemi kopt!”
Otrs Sēlijas dēls, kurš tāpat “nepareizas” biogrāfijas dēļ bija spiests pamest savu Aknīsti, lai rastu otro dzimteni Saldū, ir rakstnieks, literatūrvēsturnieks, bibliogrāfs un vienkārši brīnišķīgs kultūras cilvēks Valdemārs Ancītis. Diemžēl liktenis lēmis, ka šīs manas rindas Valdemārs pats vairs izlasīt nespēs, gada nogalē viņš pārcēlies uz Čāpātāju kapiem Cieceres krastā. Vēl vasarā paguvis nosvinēt savu 85. gadskārtu, kārtējo reizi sarēķinādams, cik gadu paguvis nodzīvot “virs plāna”, proti, rēķinot virs Latvijas vidējā mūža ilguma. Noprotams, ka saldenieki viņam bija sarīkojuši pienācīgu godināšanu, jo rajona avīze bija gandrīz pilnībā veltīta gaviļnieka mūža devumam (avīzes kopiju esmu atdevis Valkas bibliotēkai).
Valdemārs Ancītis pa īstam atplauka pēc neatkarības atgūšanas, laizdams tautā vienu grāmatu pēc otras. “Cieceres, Ventas un Vadakstes krastos” trijos sējumos. Paguva iznākt “Sēlijas grāmata”, izdevējam tika nodota “Aknīstes grāmata” (bija iecere Sēlijai veltīt astoņas grāmatas). Tā ir kultūrvēsture, kur fakts pie fakta likts ar mīlestību un zinātnieka tvērienu. Un unikāla parādība ir Ancīša sarūpētie “Senču kalendāri” — pats autors vēl paguvis paturēt plaukstā 16. gadagājumu. Lai par ko rakstītu, Valdemārs Ancītis paturēja prātā sava drauga Kārļa Egles atgādni, ka nav mums tādu rakstnieku, kuri nebūtu atstājuši jūtamu pienesumu tautas gara kultūras krātuvē.
