Pagājušajā nedēļā rīta ziņās televīzijā kāds bankas ekonomikas eksperts skatītājiem uzzīmēja visnotaļ nepievilcīgu nākotnes ainu saistībā ar pensijām. Viņš paredz, ka, ja turpināsim nodokļus maksāt kā līdz šim, tad teju puse pensionāru nākotnē dzīvos krietni zem nabadzības robežas, saņemot apmēram pusotru simtu eiro mēnesī. Protams, ka pensionāru skaits attiecībā pret strādājošo skaitu aizvien pieaug. Nodokļu iekasētāji brēc, ka liela daļa iedzīvotāju algu saņem aploksnē, bet nodokļus par viņiem darba devējs maksā no valstī noteiktās minimālās algas. Visticamāk, ka daudzos gadījumos tā arī ir, taču ļoti daudz strādājošo patiešām saņem valstī noteikto minimālo algu vai nedaudz vairāk. Daudzi, jo īpaši jaunieši, ar to nespēj samierināties un dodas peļņā aiz valsts robežām. Protams, cilvēkiem, kas tuvinās pensijas vecumam, tur nekas nespīd. Savukārt pensionāri vēršas un turpinās vērsties pēc palīdzības pašvaldības sociālajā dienestā. It kā pensiju sistēma ir taisnīga tajā ziņā, ka strādājošie solidāri maksā nodokļus, kur daļu no naudas iztērē pensijām. Taču, kur valsts sociālajā budžetā radīsies nauda, ja cilvēki pamet valsti. Kādās ziņās šomēnes no Izglītības un zinātnes ministrijas dzirdēju, ka pēdējo 15 gadu laikā skolēnu skaits valstī ir samazinājies par 45 procentiem. Vai tas nav baisi valsts nākotnei? Pētījumi rāda, ka cilvēki neuzticas valsts sistēmai, bet divas trešdaļas aptaujāto sagaida, ka vecumdienās valsts viņus nodrošinās. Te ir acīmredzama pretruna. Visticamāk, ka nākotnē pensiju sistēmu sagaida izmaiņas saistībā ar demogrāfiskajiem procesiem valstī. Ikvienam pašam jārēķina un jāinteresējas, kā darbojas pensiju sistēma, jo uz brīnumiem cerēt nevar.
