Baiba Sokolova, studente, deju grupas “Nerātnie eņģeļi” vadītāja: – Pats galvenais, ja es ko daru, tad daru to ļoti labi vai nemaz.
Baiba Sokolova, studente, deju grupas “Nerātnie eņģeļi” vadītāja: – Pats galvenais, ja es ko daru, tad daru to ļoti labi vai nemaz. Ja neiznāk, nav nozīmes turpināt. Cilvēkam vajadzētu attīstīt pašu labāko, kas viņam izdodas, cik vien labi var.
Vēl manas vērtības ir ģimene un tuvākie draugi. Ģimene tāpēc, ka tie ir cilvēki, kuri vienmēr ir man blakus, atbalsta, mudina, ja vajag, pažēlo, ja vajag, arī sabar un dod padomus, kuri bieži ir labi. Draugi dzīvi padara krāsaināku, interesantāku. Ar viņiem var iet uz tusiņiem, var sadarīt trakas lietas, ja vajag, var pasmieties. Draugi padara krāsaināku ikdienu. Viņi saprot mani un es viņus gandrīz bez vārdiem. Pat no acu skatiena, izturēšanās, žestiem pamanām, ka otram kaut kas nav kārtībā vai arī ir noticis kas labs.
Un vēl lielu vietu man dzīvē ieņem dejošana. Tā bijis visu laiku kopš trīs gadu vecuma. Ceru, ka turpmāk būs tāpat un vēl labāk. Man ļoti patīk dejot. Dejošana man ir atpūta, atslodze no studijām, no visa, kas notiek apkārt.
Māra Leja, režisore:
– Pats svarīgākais — lai man apkārt esošie cilvēki būtu priecīgi, laimīgi, pozitīvi noskaņoti. Redzu, dažreiz pat bērni, ar kuriem strādāju, atnāk uz nodarbību dzīves sagrauzti. Tad es ar viņiem aprunājos, pajokojos. Ir grūti, ja apkārt visi ir drūmi. Lai tā nebūtu, cilvēkam pašam ir daudz jādara. Tas nenozīmē, ka es nekad nesaskaišos, taču tad ātri izkliedzos, izlamājos, un visi smaidām tālāk.
Kad meitai prasīju, kādas ir manas dzīves vērtības, viņa atteica: “Ģimene”. Tā arī ir. Un, jo tuvāks man ir cilvēks, jo vairāk gribu, lai viņš ir laimīgs. Lai bērni būtu laimīgi, viņiem ir jābūt gudriem. Būt gudram ir viens no laimes priekšnosacījumiem. Te atsaukšos uz sengrieķu filozofiem. Kad esi tik gudrs, lai uz dzīvi varētu skatīties kā uz spēli, tad jau vari būt laimīgs. Tu iemācies ikdienas nelaimes uztvert filozofiski: sak, varbūt no tā būs tikai labums. Tā ir dzīves gudrība.
Kā es raugos uz mantisko pasauli? Man garīgās vērtības ar mantisko pasauli iet roku rokā, jo bez mantas nevar tikt pie garīguma. Bez naudas nevar nopirkt grāmatu. Nevar aizbraukt uz teātri. Pat televizoru nevar ieslēgt, ja neesi samaksājis par elektrību. Pareizi psihologi saka: ja bērns nav paēdis, viņš skolā nespēj mācīties, būdams badā. Tikai garīgajai un materiālajai pasaulei ir jābūt līdzsvarā. Ja cilvēks kļūst par naudas vergu, tad viņš tai arī vergo.
Otārs Putrālis, veikala “Elektronams” vadītājs:
– Darbs, ģimene, sports. Tās ir vērtības, ap kurām grozās mana dzīve, kuras dara mani laimīgu, sniedz labsajūtu un pilnību. Šīs visas vērtības ir sasaistījušās kopā. Nevaru izdalīt, kas man ir pirmajā vietā un kas — otrajā un trešajā. Tās arī aizpilda manu dzīvi, un nekam citam laika absolūti neiznāk. Kad veikalā agrāk strādāju viens, tad gan primārais bija darbs. Tagad esam vairāki, tāpēc darbu varu drusciņ pabīdīt malā, ja ir kaut kas cits svarīgāks. Taču brīvu brīžu, piemēram, lai skatītos televizoru, man nav. Izņēmums ir vienīgi informatīvie ziņu raidījumi, kuri interesē. Vēl cenšos izlasīt “Sporta Avīzi”.
Kāpēc pievēršu tik lielu uzmanību tam, ko daru? Uzskatu, ka visam jāiznāk tā, kā esmu iecerējis. Nevaru iesākto pamest pusratā. Darbs ir jāpaveic kārtīgi. Tāpat ir arī ar sportu, ko esmu izvēlējies, — ar orientēšanās sportu un basketbolu. Gribu patrenēties vairāk, lai rezultāti būtu vēl labāki, taču pietrūkst laika. Tas, ko esmu sasniedzis, balstās uz agrāk iekrātās fiziskās sagatavotības bāzes, taču sasniegto nepārtraukti vajadzētu spodrināt un papildināt.
Tagad jāsāk sportā ievadīt septiņus gadus vecais dēls, un man nākusi klāt vēl viena nodarbe. Bērns trenējas futbolā. Nedēļā ir piecas sporta nodarbības, uz kurām viņš jāvadā. Vēl ir dažādi turnīri. Nāksies vairāk laika pakārtot bērnam.
