Viens no žurnālistu profesijas bonusiem ir iespēja ik pa laikam doties komandējumā uz Eiropas Parlamenta mītnēm. Kā zināms, tās atrodas ne tikai Briselē, bet arī Luksemburgā un Strasbūrā. Šoreiz man bija lieliska izdevība dažas dienas pavadīt Francijas pierobežas pilsētā Strasbūrā, kurā Eiropas Parlamenta mītne tiek uzskatīta par visas Eiropas simbolu.
Gribas atgādināt, ka joprojām racionāli nav izskaidrojams, kāpēc Eiropas Parlamenta ēkām būtu jāatrodas trijās valstīs. Kā zināms, Luksemburgā ir tā administratīvais centrs, Briselē – milzīgs vairāku ēku komplekss, kurā galvenokārt notiek komiteju sēdes, bet Strasbūrā – vēl viena trīs ēku grupa, kur apmēram reizi mēnesī uz nedēļu ilgu plenārsēdi ierodas 732 deputāti ar visiem saviem palīgiem, tulkiem un tehniskajiem darbiniekiem no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Ik pa brīdim izskan runas, ka vajadzētu parlamenta darbu koncentrēt vienā no šīm vietām, bet kurā? Loģiski būtu, ja parlaments strādātu Beļģijas galvaspilsētā Briselē, jo te atrodas vairākums Eiropas Savienības institūciju. Taču pagaidām gan vēsturiskā simbolika, gan arī politiskās spēles nosliecas Strasbūras pusē, tāpēc viss vēl ir pa vecam. Šoreiz pakavēšos pie Strasbūrā redzētā, bet kādā no nākamajiem “Ziemeļlatvijas” numuriem – par tikšanos ar eiroparlamentāriešiem no Latvijas.
Bezgalīgs stāsts par Dievu Strasbūra ir neliela pilsēta, kurā dzīvo mazāk par 700 tūkstošiem iedzīvotāju. Jāatzīst, ka piecu reģionālo laikrakstu žurnālistu vizītes programma bija tik piesātināta, ka mums atlika gaužām maz laika izbaudīt agro pavasari Francijas Elzasas reģiona galvaspilsētā. Dažas brīvās stundas veltījām, lai ātrā solī gar Ilas upes krastu no Eiropas Parlamenta ēkas, kas būvēta no stikla, betona un metāla, dotos vecpilsētas virzienā, kurā noteikti vēlējāmies apskatīt pasaulē sesto augstāko (augstums sasniedz 142 metrus) Strasbūras katedrāli. Dievnams ir pilsētas vēsturiskā centra populārākais apskates objekts. Iespaidīgās un monumentālās celtnes vēsture sniedzas no XI līdz XII gadsimtam, taču katedrāle tika pabeigta vien XV gadsimta pirmajā pusē. Iekšpusē valda svētsvinīga noskaņa, un te, samaksājot dažus eiro, apmeklētāji var brīdi piestāt un aizdedzināt piemiņas svecīti par saviem aizgājušajiem. Atzīšos, visa ēka man atgādināja bezgalīgu stāstu par visuvareno Dievu, jo ikviens šī dievnama stūrītis ir apvīts ar stāstiem no Bībeles. Noteikti jāpiemin, ka Strasbūras vecpilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Pilsētā var klaiņot pa burvīgām mazām ieliņām, kas ieskautas ar savrupmājām – izdaiļotām ar maziem mežģīņotiem balkoniņiem, apbūvētām ielām, kuru vārdus iezīmē vācu un austriešu komponisti – Mocarts, Bahs, Vāgners. Mazliet apskaužu tos, kuriem būs iespēja izbaudīt Strasbūras šarmu pavasara un vasaras mēnešos, jo tas ir pats īstākais laiks šīs pilsētas apmeklējumam. Arī mēs, kā vairums tūristu, izbaudījām pastaigu gar Ilas upes krastu. Ila apjož Strasbūru no visām pusēm, uz tās ir vairākas slūžas un neskaitāmi romantiski tiltiņi. Šī ainava un atmosfēra, iespējams, kādam uzburs Venēcijas sajūtas.
Pastēte kā pastētePēc katedrāles apmeklējuma ienirstam izpētīt suvenīrveikaliņu bagātīgo piedāvājumu klāstu. Goda lieta latvietim no ceļojuma vai komandējuma uz mājām atvest pāris efektīgu magnētiņu, kurus piestiprināt pie ledusskapja durvīm, kā arī dažas krāšņas skatu kartes. Nedaudz brīnāmies, ieraugot, ka suvenīros un uz skatu kartēm dominē latviešu nacionālā putna – baltā stārķa – attēls. Izrādās, stārķis ir Elzasas reģiona galvenais simbols. To pamanām visur – uz ēkām, kā zīmējumu uz dvieļa vai baltu pūkainu rotaļlietu ar koši sarkanām filca kājiņām. Neviļus jāatzīst, ka Strasbūra ir stipri apsteigusi Latviju attiecībā par stārķa simbola izmantošanu tūrisma popularizēšanā, bet neko darīt. Mums atliek tikai nopriecāties par mīlīgajiem suvenīriem, kas atgādina pašu tēvu zemi. Vēl viens būtisks Francijas simbols ir bagete (no franču valodas – nūja) – pasaulē labi pazīstama maize, ko raksturo mīksta struktūra un ieskauj kraukšķīga garoza, kā arī franču tradicionālā brokastu maizīte – kruasāns (no franču valodas – pusmēness). Otro laika trūkuma dēļ nepaspējam nobaudīt, bet bageti, apsmērētu ar sviesta un ievārījuma kārtu, baudījām katru rītu.Tas arī bija piedzīvojums, ka Strasbūrā neizmantojām kādas smalkas viesnīcas pakalpojumus, bet gan dzīvojām privātmājā piecpadsmit minūšu brauciena attālumā no Eiroparlamenta ēkas. Strasbūrieši ir sapratuši, kā nopelnīt lieku naudu laikā, kad pilsētā sabrauc ne tikai eirokrāti, bet arī simtiem žurnālistu. Mums palaimējās ar dzīvošanas apstākļiem un laipno, šarmanto saimnieci Žaklīnu, kura ne tikai klāja brokastu galdu ar kafiju, pasniegtu palielās krāsainās māla bļodās, nevis krūzēs. Viņa ar savu auto mūs, letiņu žurnālistus, aizvizināja līdz parlamentam. Ja gadījumā iznāk braukt uz Strasbūru, tad iesaku izmantot šo iespēju – īrēt pie privātajiem, nevis numuru viesnīcā. Vienam gan tas sanāks dārgāk, bet, ceļojot kopā ar ģimeni vai draugiem, maksa par naktsmājām būs smieklīgi zema.Strasbūra tiek uzskatīta par vienu no Eiropas gardēžu galvaspilsētām, kur ir iespēja nobaudīt slaveno zosu aknu pastēti jeb foie gras. Varbūt izklausīšos smieklīgi, bet neko tādu izcili īpašu es šajā pastētē nejutu – pastēte kā pastēte. Taču izbrīnu man radīja ēdiens, ko baudījām smalkā vakara pieņemšanas pasākumā. Tie bija mūsu pašu labi zināmie sautētie skābie kāposti, kuru krāsa sākotnēji nedaudz atbaidīja, bet garša patīkami izbrīnīja, pasniegti kopā ar tvaicētu lasi, kas apliets ar balto mērci. Ziniet, bija ļoti, ļoti garšīgi.
Pietiks ilgam laikamPēdējā komandējuma dienā ar kolēģiem pabijām Strasbūras dzelzceļa stacijā. Tā bija vienīgā vieta, kur pamanījām ar automātiem bruņotus armijas vīrus. Acīmredzot viņu dežurēšana ir saistīta ar nesenajiem asiņainajiem notikumiem Parīzē. Pabūt Strasbūras dzelzceļa stacijā gadās daudziem ceļotājiem vai komandējumā atbraukušajiem. Īpaši tāpēc, ka, piemēram, no Rīgas ceļš līdz Strasbūrai bieži iesākas ar lidojumu līdz Vācijas pilsētai Frankfurtei pie Mainas. Tālāk var izvēlēties braukt ar vilcienu vai ar lidostas autobusu. Jārēķinās, ka brauciens ilgst vairāk nekā divarpus stundas. Iekāpjot autobusā, šoferīši pasažieriem piedāvā minerālūdens pudeli. Turklāt ceļotāju bieži izmantotā autobusa pietura atrodas turpat netālu no dzelzceļa stacijas, kurā izkāpjam gan atbraucot uz Strasbūru, gan dodoties atpakaļbraucienā. Pati stacijas ēka atgādina milzīgu stikla gliemežvāku, kas sevī paslēpusi senlaicīgu, elegantu celtni, kurā strādā daudz un dažādi nelieli veikaliņi. Vienā no tādiem iegādājos suvenīru. To man pārdod pārdevēja tikai ar frančiem piemītošu šarmu un izskatu. Nesapratu neko no pārdevējas franciski teiktā, bet savas “baterijas’’ uzlādēju ilgam laikam. Un tā tas bija ar visu redzēto un piedzīvoto – pietiks ilgam laikam.
