Reti kuras tautas nacionālajā raksturā dominē tādas galējības kā latviešiem. Iespējams, tas veidojies gadsimtu gaitā, kad daudzas paaudzes bija spiestas kalpot svešiem kungiem. Tad veidojās gan nevaldāmi dumpinieki, gan glumu pielīdēju ģenētiskie pretstati. No vienas puses, mums bijuši gan Kauguru nemiernieki, gan tādi kusli zemnieciņi, kuri pēc zemnieku brīvlaišanas jutās izmisuši, jo neprata dzīvot bez stingra saimnieka.Šī divējādā iedaba jūtama arī visus atgūtās neatkarības gadus. Zaudējuši Maskavas politisko kompasu, daudzi sāka ilgoties pēc cita centra, no kurienes nāktu strikti pildāmi noteikumi, un par šādu centru pieteicās Brisele. Kolīdz kāds ieminējās, ka Latvijas varas iestādēm vispirms jārūpējas par savas valsts ekonomiku un tautas labklājību, tūdaļ atradās kāda negaidītas varas apreibināta dāmīte, kura skolmeistarīgi aprāja, sak, tā taču būtu protekcionisma izpausme, kas Eiropā skaitās grēks. Un tikmēr esam cīnījušies pret šo grēku, kamēr puse Latvijas zemes jau izpārdota ārzemniekiem. Kamēr trīssimt tūkstošu devušies svešumā, lai savu kalpības garu realizētu tur.Iztaponība sadomātajam laika garam dažkārt izpaužas arī tādā nozarē kā valodniecība. Kaut padomju gados mums tika uzspiesta krievu valodas lietošana, tomēr jāteic, ka vismaz profesionāli valodnieki centās uzturēt latviešu valodas tīrību, šo prasību centās ievērot gan avīzes, gan radio un televīzija. Tagad valodnieki padarīti par nabagiem, un bagātais jau nabaga padomus neņem galvā. Viena no dīvainībām ir tā, ka čigānu tautības cilvēki tagad esot jāsauc par romiem. Bet kāpēc tāds izņēmums? Pietiek ielūkoties enciklopēdijās, kur pie katra tautību apzīmējoša šķirkļa ir paskaidrojums, kā šie cilvēki sauc paši sevi. Vārds “roms” tulkojumā nozīmē “cilvēks”, bet vismaz latvieši kopš senlaikiem šo vārdu nav lietojuši. Ja gribam pielāgoties kaut kāda dīvaina politkorektuma untumiem, tad arī krievi mums jāsauc par ruskiem vai rusiem, igauņi par ēstiem, vācieši par doičiem, ungāri par maģāriem, zviedri par svēdiem, azerbaidžāni par azeriem utt. Vēsturiski varam aiztaustīties līdz laikam, kad igauņu priekšteči tikuši dēvēti par čudiem. Te piebildīšu, ka vairākkārt esmu lasījis par Urālos saglabāto teiku, pēc kuras iznāk, ka tur senlaikos dzīvojuši čudi, kam bijusi augsti attīstīta metalurģija, vienā dienā aizgājuši dzīvot pazemē. Bet rakstītājiem vajadzētu palasīties, ko rakstījis Saksis Gramatiķis, un tad ikvienam būs skaidrs, ka minēto čudu (ugru) ciltis devušās rietumu virzienā pa tagadējās Krievijas ziemeļu daļu, līdz nokļuvušas līdz tagadējām dzimtenēm, un starp viņiem ir arī tagadējie somi, karēļi, lībieši un igauņi.Bet nule sākusies arī ierastu vietvārdu pārsaukšana. Lai apliecinātu savu atbalstu agresijas pakļautajai Ukrainai, sākusies pilsētu pārsaukšana atbilstoši ukraiņu izrunai. Labi, lai būtu Luganskas vietā Luhanska, šis nosaukums latviešu mēlē agrāk maz lietots, bet nu jau esam tiktāl, ka Kijeva jāsauc par Kijivu, Ļvova par Ļvivu, Harkova par Harkivu. Interesanti, ka Slovjanska palikusi pa vecam, kaut ukraiņi šo pilsētu dēvē par Slāvensku.Ir atrodami arī citi dīvainību piemēri. Kamēr Latvijas pilsonis Greste atradās Ēģiptes cietumā, tikmēr viņš bija Pēteris, bet kolīdz devās uz Austrāliju pie saviem vecākiem, Greste uzreiz pārtapa par Pīteru. Mani vecie cesvainieši teiktu: prātiņ, nāc mājā!Gadās, ka arī paši valodnieki aiz lielas gudrība sadomā jauninājumus. Bija brīdis, kas mums tika uztiepts Islandi dēvāt par Īslandi. Tā kā islandieši izrādījās gana gara auguma, tad “īso” cilvēciņu zemes pārsaukšana valodā nenostiprinājās.Pārprastais politkorektums pakalpiņu izpildījumā novedis pie tā, ka latviešu valoda aizvien nevar īsti nostiprināties. Nesen tepat Valkā pie autoostas novēroju komisku ainu. Satikušies divi tantuki no Sēļiem – latviete un krieviete. Krieviete tekoši runāja latviski, tikai neliels akcents bija jūtams. Toties latviete visu laiku savai paziņai atbildēja drausmīgi lauzītā krievu mēlē. Un tas nebūt nav vienīgais šādas paranojas gadījums. Esmu novērojis gadījumus, kad autobusā satikušās divas jaunkundzes, kuras tikko atbraukušas no ārzemēm paciemoties pie saviem vecākiem, un savā starpā sarunājas tikai angliski, turklāt vienai no viņām šis vingrinājums padevās ar lielām mokām.Valodu zināšana ir bagātība, ar to latvieši izcēlušies pat dzimtbūšanas laikos, bet tikai no katra inteliģences un pašlepnuma atkarīgs, kad kura valoda lietojama. Minētajos dzimtbūšanas gadsimtos latvieši tomēr saglabāja tīru un bagātu savu tēvu valodu, sacerēja milzīgu tautasdziesmu bagātību, daudzus sējumus ar teikām un pasakām.Kāds latviešu izcelsmes ASV profesors nesen izteicās, ka latvieši ir pati tolerantākā un iecietīgākā tauta attieksmē pret sveštautiešiem. Gribas tam piekrist, jo patiešām liela vara tiek dota visvisādiem ekstrēmu uzskatu paudējiem. Pat vairāk, savulaik mūsu prokuratūra tikmēr neatlaidās ar Vladimira Lindermana izdošanas pieprasījumiem, kamēr arī saņēma šo “dāvanu”. Notiesāt nespēja, un nu šis cilvēks ir visīstākās galvassāpes Drošības policijai. Būtu bijis taču labāk, ja šāds “cīnītājs par nepilsoņu tiesībām” būtu palicis Krievijā, kur jau vienreiz dabūja pasēdēt tuptūzī.Šo gadījumu pieminu saistībā ar daudzkārt paustajām bailēm no Krievijas zaļajiem vīriņiem, kurus Kremlis var iesūtīt pāri robežai. Man gan liekas, ka Putinam pāri robežai neviens nav jāsūta, jo šādi zaļie cilvēciņi pie mums jau darbojas, nu jau tiktāl, ka musina latgaliešus dibināt savu “Piedņestru” vai “Krimu”. Giļmans, Girss, Gapoņenko un citi latvāņi – viņiem pietiek nomaināt kreklus pret zaļām pufaikām, un atliek šiem gaidīt iks stundu. Arī šie cilvēki spēj pilnam izpausties tikai latviešu iecietības un tolerances dēļ. Jo mūsu drošības iestādes pārāk pakalpīgi raugās Briseles padomdevēju virzienā.
