Laikā, kad pie sarunu galda sēdās Ukrainas, Krievijas, Vācijas un Francijas valstu līderi, lai spriestu par pamieru Ukrainas austrumos, manās rokās nonāca Sanitas Reinsones grāmata “Meža meitas” – 12 sieviešu dokumentāli stāsti par dzīvi mājās, mežā, cietumā Latvijā 20. gadsimta 40.-50. gados. Secināju, ka atziņā par vēstures atkārtošanos un sabiedrības attīstību pa spirāli ir taisnības kodols. Tas, kas reiz noticis Baltijas valstīs, var notikt vēlreiz un arī citur. Aizvadītajā nedēļā ASV vēl nebija izlēmušas, vai piegādās ieročus Ukrainas armijai. ASV prezidents Baraks Obama plašsaziņas līdzekļiem norādīja, ka apspriedis šo jautājumu ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli, kura pret šādu ideju izturējusies noraidoši. Taču gan jau runas par amerikāņu palīdzību klīst pa ukraiņu tautu, un ukraiņi ir apņēmušies cīnīties, lai nezaudētu savas austrumu teritorijas. “Toreiz (pēc Otrā pasaules kara – redakcijas piezīme) cilvēki ļoti labprāt atbalstīja partizānus. Tad vēl bija tāds laiks, kad ticēja, ka nāks palīgā Amerika, Eiropas valstis. Visi klausījās radio… Kāpēc viņiem vajadzēja raidīt? Nebūtu bijuši šitik daudz līķu,” grāmatā “Meža meitas” savās atmiņās stāsta viena no meža meitām Regīna Tīliba. Tāda vilšanās caurvij arī citus sieviešu stāstus šajā grāmatā. Lai nogaidītu, līdz ieradīsies sabiedrotie un atbrīvos Latviju, un tikmēr izsargātos no represijām, mežā iebēga tūkstošiem cilvēku, sākot no mātēm ar zīdaiņiem un beidzot ar sirmgalvjiem, un ne jau visi karoja ar ieročiem rokās. Taču gals bija vienāds visiem – kā partizāniem, tā nelegālistiem. Lasot “Meža meitas”, uz sirds uzgūlās akmens, – tik daudz nošautu, cietumos nomocītu cilvēku… Nākotni un pagātni sasaista ķēde, un aklie, kuri to neredz, var ieraut bedrē visus.
