197. turpinājums. Tā kā biju visu labi ielāgojis, tad ganībās šo triku izmēģināju arī pats. Čūska locījās slīpi iespraustās kārtiņas galā, šņāca, ja kāds tuvojās, ik pa mirklim šaudīdama savu šķelto mēlīti.
197. turpinājums.
Tā kā biju visu labi ielāgojis, tad ganībās šo triku izmēģināju arī pats. Čūska locījās slīpi iespraustās kārtiņas galā, šņāca, ja kāds tuvojās, ik pa mirklim šaudīdama savu šķelto mēlīti.
Gadījās, ka garām gāja gadus desmit vai vienpadsmit vecs čigānu puika, kurš no odzes vispirms krietni satrūkās, bet pēc tam ar lielu ziņkāri sāka manis piekopto eksekūciju apbrīnot. Čigānēns par mani bija lielāks, tāpēc viņa apbrīna par šķietamo drosmi gandrīz vai glaimoja.
Tā arī laikam visa saskare ar sveštautiešiem, kādu varu atcerēties no savas bērnības. Lielākas izmaiņas notika tikai kara gados, kad Latvijā prāvā skaitā tika ievesti krievu un ukraiņu karagūstekņi, bet nedaudz vēlāk arī bēgļi.
Palīgi darbos bija ļoti vajadzīgi, jo tēvs izrādījās daudz ko aizkavējis, iekārtodams kūti atbilstoši modernākajām prasībām. Pa starpai kūts galā paguva uzbūvēt siena šķūni, un arī to viņš paveica viens pats bez palīgiem. Pēc manas māsiņas piedzimšanas arī mātei lauka darbiem atlika maz laika. Padomju varas aizliegumi algot laukstrādniekus gan vairs nepastāvēja, bet visi jau tāpat bija kaut kur iekārtojušies. Vienīgi Boču meitas pa dienai atnāca palīgā, talku reizēs arī Alma Liedskalniņa. Tāpēc tēvs labprāt piekrita Mūsmājās izmitināt vienu karagūstekni, tiesa, vienošanās pagastā tika noslēgta tikai uz diviem mēnešiem. Tā augusta nogalē vai septembra pirmajās dienās pie mums parādījās Ivans, kluss krievu puisis. Sākumā Ivans bija tik ļoti novārdzis, ka nekādus smagākus darbus nespēja veikt, tāpēc visbiežāk ganīja govis. Par sevi viņš teica, ka Rietumbaltkrievijā esot iekļuvuši ielenkumā, kādu nedēļu dzīvojuši mežā bez jebkādiem pārtikas krājumiem. Pat ogas vēl bijušas zaļas, tāpēc ēduši liepu jaunās un mīkstās lapiņas. Kad jutuši, ka fronte jau attālinājusies, padevušies vāciešiem gūstā. Arī lēģerī mērdēti badā, tāpēc par nokļūšanu pie pilna galda jutās visai priecīgs.
Kad es pārnācu no skolas, nereti nesu Ivanam launagu. Galvenā ganīšana notika otrpus dzelzceļa. Labība visa bija nokopta, arī kartupeļi jau norakti, bet tīruma purvainajā daļā, ko tēvs tikko nosusinājis, auga lopbarības bietes, turnepši un baltie lopu burkāni. Govis bija neganti kāras uz sulīgajiem burkānu lakstiem, tāpēc Ivans visu laiku staigāja gar burkānu malu turp un atpakaļ, līdz divu nedēļu laikā iestaigāja baltu celiņu. Parasti ar nazīti graizīja kādu nūju, pina no meldriem visādas jostas un “bizes”, pa reizei izrāva kādu balto burkānu vai turnepsi, ko grauza kā trusis. Brīvajos brīžos Ivans gulēja savā guļvietā uz muguras, rokas zem pakauša atmetis, un kaut ko domāja, domāja.
Turpmāk vēl.
