Ir ļoti skumji kapu kalniņā pavadīt kādu mīļu cilvēku. Šoreiz tas ir brālis.Esmu ļoti pateicīga saviem brāļiem, māsai un maniem vecākiem par to, ka vispār esmu. Aizbraucot tur, tālajā Sibīrijā, maniem vecākiem jau otrajā dienā bija jādodas uz darbu mežā. Man bija tikai seši mēneši, bet vecmāmiņai 80 gadu. Visas mājas rūpes dienas garumā bija māsai, kura bija vecākā, bet viņai arī bija tikai četrpadsmit gadu. Viņai nācās piedzīvot dienu, kad nomira vecmāmiņa, bet mājās viņa bija kopā ar abiem brālīšiem un mani. Mamma un tētis bija darbā. Tas laiks bija milzīgs pārbaudījums visai ģimenei. Tētis brīvajos brīžos pina skaistus ogu groziņus. Brālis, cik iespējams apkrāvies ar šiem groziņiem, ar prāmi brauca pāri Obas upei tos pārdot. Un atgriezās ar mirdzošām acīm un dažiem klaipiņiem maizes četrstūra formā. Tas bija liels prieks ģimenei.Arvien vēl tagad ģimenē pārrunājam par priecīgiem un arī skumjiem brīžiem. Atgriežoties dzimtenē, Vijas upe paņēma mana brāļa dzīvību, kuram bija jau 17 gadu. Tās skumjas noteikti nav aprakstāmas. Bet vai tādēļ mēs varam dusmoties uz Vijas upi? Viņas krastos pirms tālā ceļojuma ir bijuši arī daudz priecīgu brīžu un jauku atmiņu. Liktenis ir tāds, kāds viņš ir. Jāprot ar to sadzīvot un, galvenais, nepazaudēt labestību un siltumu sirdī.
Gunta Lukstraupe Atvadas brālim
Apkārt sniega pārslas lido klusiUn kāda dvēselīte ir ļoti nogurusi,Bet priekšā ceļš vēl ļoti tālsUn pavadīs viņu tik mēness bāls.Un tomēr mēs gribam, lai līdzi tev ietVēju šalkas un ūdeņu čalas,Kas nāk no Vijas upes Un “Veckairu” ziedošās pļavas.Tam saules zaķēnu ieliksim plaukstā,Lai silda tas tevi pat ziemā aukstā,Bet zvaigznīti ceļā izvēlies pats,Lai vienmēr uz viņu tev tiecas skats.Bet vasaras vidū, kad mazbērni vainagus vīs,Tie kopā ar vēju tev sveicienus aiznesīsNo tavām dzimtajām mājām,Kur bērnībā skraidīji basām kājām.Un rudens veļu laikā,Kad dvēselītes pa pasauli staigā,Tu atkal atnāksi ciemos pie mums,Jo tavi mīļie vienmēr pēc tevis skums.
