Pats biju aculiecinieks šim atgadījumam. Manuprāt,tas ir interesants, pat uzmundrinošs šajā steigas un nevajadzīga birokrātisma laikmetā, tāpēc nolēmu ar to padalīties ar līdzcilvēkiem.Tajā dienā devos mājās pa Sēlijas ielu un, sasniedzot Smilšu ielas krustojumu, kur atrodas vetārstes māja, pēkšņi redzu – vienai sievietei no rokām izraujas kaķis un milzīgā ātrumā aizdrāžas pa Sēlijas ielu mikrorajona virzienā. Galvā uzreiz (vai vēlāk) ienāca doma, ka ne jau bērniem un dažreiz arī lielajiem ir bail no daktera. Tikai vēlāk noskaidrojās īstais iemesls (vai tas sakrīt ar kaķa prātu, nezinu), tās bija sveša suņa rejas.Viss notika tik pēkšņi, ka ne sieviete, ne es pat lāgā neapjukām. Meklēšana nekādu rezultātu nedeva, viņa tikai noteica, ka dzīvojot Igaunijā kaut kur aiz dzelzceļa un uz nedēļu aizbraucot. Palūdzu tālruņa numuru un apsolījos meklēt bēgli. Gāja nedēļas, rezultātu nav, pilsētā jau izlīmētas kaķa fotogrāfijas ar lūgumu palīdzēt.Te kādu rītu pamanu, ka manā stirniņām sapļautā siena zārdā izveidoti divi kaķa lieluma caurumi. Sāku tur vakaros nest pienu, ēdienu. No rīta viss tukšs. Uzsniegot pirmajam sniedziņam, skatos – tiešām kaķa pēdas. Nodomāju, nu, Murzik, tu man būsi rokā, bet lai velti kā svešinieks viņu neaizbaidītu, zvanu sievietei. Izrādās, Murziks jau mājās. Kādu rītu pārradies izbadējies un netīrs, bet, kā vēlāk noskaidrojās, izārstējies no kaites, ar kuru tika nests pie daktera.Un te jautājums – kā tas varēja būt, ka gadu vecs runcītis, pirmo reizi aiznests svešā vietā, spējis atrast savas mājas? Tās atrast ir traucējuši daudz un dažādi iemesli – mašīnas, cilvēki, suņi utt. Bet to uzskatīt par lielu brīnumu nez vai būtu pareizi. Vai tad mēs brīnāmies, ka putniņš, nolidojis simtus vai tūkstošus kilometru, pavasarī atgriežas savā rudenī noskatītajā būrītī?
