Bijušo Ilzenes meiteni, senas lībiešu dzimtas atvasi smiltenieti Guntu Atari (Dzelzskalēju) viņas vecāki Emma un Otto maziņu kristīja par Guntiņu.
Vēlāk dzīvē un arī pasē mīļvārdiņš pazuda, dodot vietu Guntai. Šā vārda īpašniecēm piemīt gribasspēks, fanātiska izturība, veicot jebkuru uzdevumu, un spēja pāraugt sev pāri un piedzimt katru dienu no jauna. To lielā mērā var attiecināt arī uz Guntu Atari. Nesen, 30. janvārī, seniore savu tuvo un mīļo cilvēku pulkā nosvinēja 80. dzimšanas dienu, taču nezinātājs to nepateiktu viņas enerģijas, optimisma un dzīves spara dēļ, kas nav zudis, neraugoties uz ģimenē piedzīvotajām nelaimēm. Iespējams, gara možumu visam mūžam devusi izvēlētā profesija, kas nodrošināja pastāvīgu darbu bērnu vidū. Ilgu laiku – 38 gadus – Gunta bija direktore Trikātas pamatskolā (tautā sauktā par Kazruņģa skolu), bet pēc mazās skoliņas likvidēšanas 14 gadus strādāja par pedagoģi Plāņu pamatskolā, kas nu jau arī ir slēgta. Skolotājas darbam Gunta pielika punktu 70 gadu vecumā. No tiem 52 gadi ir atdoti pedagoga darbam. Kad pienācis 1. septembris, kurā vairs nevajadzējis doties uz skolu, pārdzīvojusi tik ļoti, ka nezinājusi, kur likties.
Nāk no lielvaru lauztas dzimtasMācīties un strādāt! Tāds ir Guntas Atares padoms visiem, kad viņa no sava 80 gadu redzespunkta vērtē, kas ir cilvēka dzīves pamatā.“Galvenais ir laba izglītība! Ja tāda būs, tad darbu atradīs. Un bērni ir jāmāca darbam, jo tas ir dzīves pamats. Protams, arī ģimenei ir nozīme, bet ne visiem šajā ziņā veicas. Un ne velti Blaumanis teica – “ja bads pa durvīm iekšā, tad mīlestība pa logu ārā”,” atgādina pensionētā pedagoģe. Darbs ir bijis arī viņas dzīves stūrakmens, un tāds tas ir joprojām. Mazmeitas Lailas mudināta, Gunta nolēmusi rakstīt grāmatu par savu dzimtu un pašas dzīvē piedzīvoto.Jau ir sakrāti vairāki vēsturiski dokumenti vai to kopijas, arī 1949. gada 25. martā deportēšanai no toreizējā Alūksnes apriņķa uz attālākām Padomju Savienības vietām (izsūtīšanai specnometinājumā) paredzēto cilvēku saraksts. Sarakstā ir ģimenes pilnā sastāvā, sākot no maziem bērniem līdz sirmgalvjiem, arī Guntas ģimene. Taču reāli izsūtīja tikai viņas vectēvu, toreiz 76 gadus veco saimnieku Jūliju. Izsūtījumu Sibīrijā viņš izturēja un pārradās dzimtenē 1956. gadā tieši uz mazmeitas Guntas kāzām.“Deportējamo sarakstā bijām mēs visi. Nezinu, kas izglāba mūs, pārējos. Gribētu uzzināt, taču nav vairs, kam prasīt,” secina Gunta.Viņas ģimene ir cietusi no abiem okupācijas režīmiem – gan no padomju, gan nacistiskās Vācijas varas. Otrajā pasaules karā, vācu okupācijas laikā, Guntas vecākais brālis Laimonis izvairījās no iesaukšanas leģionā, tika apcietināts un nosūtīts uz Salaspils koncentrācijas nometni, no kuras neatgriezās. Guntas tēvu Otto pakāra šucmaņi (latviešu kārtības dienesta palīgpolicija 2, Pasaules karā), bet māte Emma no pārdzīvotā saslima ar nervu locītavu reimatismu. Tomēr, neraugoties uz pārciesto, viena pati tālāk izskoloja trīs bērnus un saglabāja optimistisku skatu uz dzīvi.“Kad vāciešus no Ilzenes padzina krievi, domāju, tie ir mūsu glābēji. Taču viņi mūsu ģimeni kā lielsaimniekus ielika izsūtāmo sarakstos,” tā Gunta.Neraugoties uz pārdzīvoto, dzimto Ilzeni tagadējā Alūksnes novadā Gunta atceras ar mīļumu un lepnumu gan vietas skaistuma, gan vēstures dēļ. Senatnē no Ilzenes līdz Zeltiņiem dzīvojuši lībieši, un viņu pēcteči ir Guntas vecvecāki, kuri mājās reizēm runājuši lībiski, lai bērni nesaprastu.Arī ilzenieši Guntu apsveikuši 80. dzimšanas dienā, veltījot jubilārei skaistu dzeju pēc Lijas Brīdakas motīviem, arī šādas vārsmas par Ilzeni: “Pār gadiem atskatos- /, Stāv ilgi māte vārtos,/ Māj sveikas Ontu kalns/, Ar zaļu vilni jozts,/ Un laukos iebrien debess mala sārta”.
Bez darba – nekādiIlzenes septiņgadīgo skolu Gunta pabeidza tikai ar teicamām atzīmēm. Meitenes pirmie pedagogi bija tik spilgtas personības, ka viņu iespaidā Gunta nolēma kļūt par skolotāju, iestājās Valmieras pedagoģiskajā skolā un to absolvēja pēc četrus gadus ilgām mācībām.“Mūs sagatavoja ļoti labi, visus četrus gadus pat mācīja klavierspēli. Pēc tam visus šos institūtus pielīdzināja augstākajai izglītībai,” viņa uzsver.1954. gada 1. augustā ar toreizējā Latvijas PSR izglītības ministra Viļa Samsona pavēli jauno skolotāju Guntu Dzelzskalēju iecēla par pārzini (direktori) Valkas rajona Trikātas pamatskolā (tagadējā Plāņu pagasta Kazruņģī). Faktiski tā bija sākumskola ar pirmajām četrām klasēm. Jaunā direktore ne tikai vadīja skolu, bet arī mācīja skolēnus.No laukakmeņiem 1912. gadā uzceltā skolas ēka Smiltenes – Strenču ceļa malā stāv joprojām, bet skolas tur vairs nav kopš 1993. gada. Tagad ēkā ir dzīvokļi.Pēc Kazruņģa skolas slēgšanas Guntu pārcēla uz Plāņu pamatskolu, kur viņa mācīja krievu un latviešu valodu, un bioloģiju. Pensionētā skolotāja ar lepnumu stāsta, ka visi viņas pēdējās audzināmās klases skolēni izvēlējušies iegūt augstāko izglītību.Skolotāja ir mācījusi, audzinājusi, samīļojusi un reizēm arī sabārusi trīs paaudzes Plāņu un Jaunklidža pusē un ieguvusi pretī savu skolēnu cieņu un mīlestību.“Man tie bērniņi bijuši mīļi no laika gala. Man patika skolā viņus mācīt un pēc tam redzēt rezultātus. Es mīlēju savu darbu. Biju kopā ar bērniem, skolotājiem, tehniskajiem darbiniekiem un pārējo sabiedrību,” atceras Gunta.Kazruņģa skolā skolēni arī audzināti darbam. Piemēram, bērni ravējuši bietes un palīdzējuši kopt skolas kūtī audzētos teļus. Kad teļi pārdoti, skola nopirkusi Kazruņģa apkārtnē pirmo televizoru, un vietējie nākuši uz skolu skatīties televīzijas pārraides. Skolā piedzīvoto Gunta iemūžinājusi pašas sacerētās jautrās rīmēs.
Savu laimi izkalt nevarStrādājot Kazruņģī, Gunta iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedru Edgaru, abi apprecējās 1956. gadā. Gadu vēlāk piedzima viņu vienīgais bērns – dēls Aivars. Jau daudzus gadus Gunta pie sava dēla dodas uz Smiltenes kapsētu. 1999. gadā Latviju satricināja traģēdija Rāceņu autotrasē. Astoņi cilvēki, arī Aivars Atars, gāja bojā, kad divas sacensību automašīnas ietriecās skatītāju pūlī aptuveni vienu līdz divus metrus ārpus trases robežām. “Nezinu, vai tiešām tas ir liktenis,” brīdi klusējot, saka Gunta. “Citreiz saka, ka cilvēks pats ir savas laimes kalējs, tomēr tā nav. Ārējie apstākļi ievirzās tā, ka neko nevari izdarīt. Kad notika nelaime, domāju, vai tiešām tas notiek ar mani, tas ir tikai ļauns murgs, no rīta pamodīšos un viss būs labi. Nebija. To nevar aizmirst. Nav lielāka pārdzīvojuma, kā stāvēt pie sava bērna zārka.”Smiltenes kapsētā atdusas arī Guntas vīrs un mazmeita Baiba. Seniores lielākais atbalsts un acuraugs ir viņas pārējie mazbērni Laila un Edgars un seši mazmazbērni. Viņa par savējiem stāsta ar lielu mīļumu un lepnumu un ar prieku auklē mazmazbērnus, jo nepieder pie cilvēkiem, kuri atpūšas, neko nedarot. Darbs ir arī vislabākās zāles, tāpēc drīz pēc traģēdijas ģimenē Gunta kā brīvprātīgā sāka darboties Latvijas Sarkanajā Krustā. Viņas hobiji ir arī iespēja satikt citus cilvēkus. Gunta dejo Smiltenes senioru deju kopā “Pīlādzītis”. Iespēju robežās kravā somu un dodas ceļojumos. Krājot santīmu pie santīma, apskatīta Somija, Zviedrija, Čehija, Austrija, Ungārija, Karēlija, Itālija, Dānija, Slovēnija, Horvātija, Vācija, Polija, Norvēģija un Nīderlande. Guntu sajūsmina un enerģiju dod arī Latvijas jūra, meži un purvi. Vēl pērnajā gadā viņa pati sēdās pie savas automašīnas stūres un brauca lasīt dzērvenes uz Taures purvu, kur pazīstams katrs cinis jau kopš darba gadiem Kazruņģa skolā. Un vēl jau nav uzrakstīta grāmata. Tas būs Guntas veltījums tiem cilvēkiem, kurus viņa pazina un pazīst.PAR GUNTU ATARIGuntra Dūle, bijusī kolēģe Plāņu skolā, tagad Blomes pamatskolas direktore: – Skolotāja, kurai skolnieciņš nesa rociņā izkusušu konfekti, kuru cienīja, respektēja un uzskatīja par savējo. Dzīves gudra, atsaucīga, nekad neatteica palīdzību. Īsta psiholoģe. Lielos nedarbus atšķetināja kā mis Mārpla. Forša kolēģe. Pieskatīja visu un visus.
Ruta Kalniņa, bijusī skolniece, tagad Smiltenes tehnikuma skolotāja: – Atceros direktori Atari jau kopš 1. klases. Viņai kā skolotājai manās acīs bija tik augsts prestižs, ka stāvēju miera stājā, kad skolotāja gāja garām. Savu profesiju izvēlējos arī skolotājas Atares iespaidā, jo viņu ļoti cienīju. Viņa bija ļoti atraktīva: spēlēja klavieres, dziedāja, starpbrīžos veda mūs rotaļās. Arī ļoti prasīga, stingra, bet vienlaikus mīļa, cilvēcīga un pretimnākoša. Arī ļoti sabiedriska. Toreiz mūsu skola Kazruņģī bija gaismas pils, jo direktore rīkoja daudz pasākumu. Prieks, ka skolotāja joprojām nav zaudējusi enerģiju savā cienījamajā vecumā. Lai viņai laba veselība un dzīvesprieks arī turpmāk!
Jānis Mūrnieks, bijušais kolēģis Plāņu skolā, tagad pensijā: – Dzimis pedagogs. Ļoti atsaucīga, principiāli godīga, vienmēr savaldīga. Pirmajā vietā lika savu skolēnu intereses. Korekta attiecībā pret kolēģiem. Viņai ir liels radu un draugu pulks, ar visiem uztur kontaktus. Mīļo savus mazbērnus un mazmazbērnus.
