115. turpinājums. Varēju sagaidīt, ka man tiks pārmests buržuāziskais bezidejiskums un tamlīdzīgi grēki, bet, par laimi, lielās duļķes jau tobrīd sāka noskriet.
115. turpinājums
Varēju sagaidīt, ka man tiks pārmests buržuāziskais bezidejiskums un tamlīdzīgi grēki, bet, par laimi, lielās duļķes jau tobrīd sāka noskriet. Valdis Lukss, pildot partijas ideologu norādījumus, bija tiktāl pārspīlējis savos publiskajos aicinājumos, ka nu pēkšņi visi dzejnieki sāka rakstīt tikai tā saucamo sabiedriski nozīmīgo dzeju. Tāpēc ne tikai bērniem veltītās grāmatiņas, bet ikviena žurnāla “Bērnība” lappuse bīstami pietuvojās bezgaumībai, vairums dzejoļu kļuva frāžaini un šabloniski. Tā bija nemāksla. Skolu mācību grāmatas, jo sevišķi sākumskolas vecumam domātās, pat vēl pēc neatkarības atgūšanas nav spējušas atbrīvoties no patriotisku saukļu sasikšņojumu indeves.
Mana kaķīšu dzeja nekāds apzināts protests nebija, jo sākotnēji es tos rakstīju galvenokārt savas varēšanas pārbaudei. Kad biju kādus četrus vai piecus tematiskus dzejolīšus uzrakstījis, pamazām veidojās doma par kompozicionāli noslēgtu ciklu, ko varētu piedāvāt žurnālam “Bērnība”. Kad ar saviem rokrakstiem ierados pie redaktora Vladislava Kaupuža, pat domās nerādījās, ka mani ražojumi izraisīs tik vētrainu reakciju. Kaupužs, kā jau vecs zaldāts, satiksmē ar cilvēkiem bija ļoti vienkāršs, nedaudz pat familiārs, bet pie saviem principiem turējās ar zobiem un nagiem. Izlasījis manis pasniegtos dzejolīšus, viņš kā šautin izšāva:
— Uzrakstīti veikli, bet es tādus nedrukāju. Esmu principā pret jebkādiem cikliem. Tagad visi cikliem vien vairs raksta. Ja gribi izsacīties gari — veido poēmu. Ja vēlies būt lakonisks — raksti atsevišķu dzejoli. Nav ko cikloties!
Brīdi strīdējāmies. Tad redaktors it kā pielaidās, pašķirstīja manas dzejoļu lapas un paziņoja:
— Izvēlies no šitiem dzejoļiem vienu, tad nodrukāšu.
Es tā nebiju ar mieru. Nu tad lai ejot pie Ķempes. Un ar jūtamu aizvainojumu žestā pasniedza man visu papiržūksni atpakaļ.
Aiznesu arī Mirdzai Ķempei. Kā parasti — pienāciet pēc divām nedēļām. Kad aizgāju otrreiz, Dzejniece labvēlīgi smaidīja:
— Beidzot jūs esat atradis savu balsi. Es jūsu dzejoļus atdevu almanaham, viņiem briesmīgi steidzīgi vajadzēja. Visu ciklu gan viņi nesola nodrukāt, mazliet par garu, bet mēs atlasījām sešus interesantākos dzejoļus.
Vēlāk sapratu ko citu. Ne tik daudz steiga bijusi vainīga, ka mani dzejoļi atdoti drukāšanai faktiski bez autora piekrišanas. Dzejniece vienkārši noprata, ka man nav iespēju atalgot mašīnrakstītāju, lai visu pārrakstītu atbilstoši izdevniecības stingrajām prasībām. Tāpēc visu noorganizēja pati, bet izdarīja to tik taktiski un neuzkrītoši, lai es netiktu aizvainots.
Almanahs “Jauno Vārds” ar maniem bērnu dzejolīšiem iznāca 1956. gada vasaras sākumā, kad es kārtoju pēdējos valsts eksāmenus. No dzejas meistarības viedokļa tie gan vēl bija visai kusli ražojumi, bet tāds jau tolaik bija viss almanaha līmenis — citi iesācēji nerakstīja labāk.
Toreiz Mirdza Ķempe bija pirmā, kas mani apsveica ar manu nopietnāko publikāciju.
Turpmāk vēl.
