KĀDA KAUŠĻA PĀRDOMAS
Esmu lauķis, nekaunos – Varu sūdu ratos braukt, Ja jums nepatīk tā šlipse, Kas man kaklu cieši žņaudz. Pulss man pārsitienus pauž, Sviedri sāļie ādu grauž – Esmu tikai cilvēks vien. Vai pie valga jāpiesien? Asas mēles, ai, kā griež, Cauri sirdij niknums iet Tad, kad vaigos rievas spiež, Dūres dzelžos jātur ciet. Viss līdz reizei, tā nu teikt,
Nervu stīgas tikko tur, Jāpieliek ir punkts, un beigts – Jāiet placī, kurš ta kuru… Nu tad vaļā gāja viss – Svārki, pogas… Deguns sists… Sen jau nebij man tik īsts Tvēriens tāds kā zibens spēriens, Paldies Dievam, vēl gan dzīvs, Mācība lai nelgam tiek – Bij pie vietas jānoliek. Sprukstiem mani nesakaut. Varu sūdu ratos braukt. Savaldīt vēl vaukšķus tos, Esmu gatavs, nebīstos. Cilvēks esmu, kāds nu esmu Prezidents vai deputāts,
Jāpasaka beidzot man – It neviens no vietas šīs Mani projām neaizdzīs. Šeit mans mūžs, kas algots tiek – Nepamanīts nepaliek. Krāšņos ziedos saplauks lauki, Kuros mani arkli dzied. Laime, prieks nāk, apskauj lauķi, Mana zvaigzne nenoriet. Kad reiz beigsies “urķu” laiks, Kašķi, strīdi, melu tvaiks?… Cik tad palikuši mēs, Ko par letiņiem var saukt? Stikla kalns ja izkūpēs, Jāiet pastaliņas aut…
