TICĪBU! TICĪBU! TICĪBU!
Veltījums Latvijas tautas dzejniekam Imantam Ziedonim
Ar stiprām domām augam līdzi tev ik brīd, Tu esi, būsi un paliksi ar mums, Un katrs saules gaismā plaukstošs rīts Būs sapņiem, nākotnei tavs vēstījums. Tu gaišā debesmala un varavīksne, Un balto putnu dziesma cerīgā, Steidz zvaigznēs augstu tava bezdelīga Un balto bērzu gaisma mūžīgā – Sen tevi apņem tā ar dzidru svētību, Kā Dieva ceļamaize mūža vērtībai.
Tik sīksta ir mūsu dzīvība, Tik svēta ir mūsu Brīvība. To degsmi, kas kvēlo spītībā, Tu lūdzies visiem saglabāt: Ticību, ticību, ticību!
Mēs daudz ko pārcietuši kādreiz kopā, Mums daudz kas šķitis, gājis greizs… Bij meli, viltus: “pareizs”, “nepareizs”… No mākoņmalas tagad raugies, Lai mūsu bišu stropā – Vēl stiprāk iesakņojas vārdi: Pietiek! Laiks auļos rit, lai gļēvums nīsts! Vien rūdījums, kas iegūts cīņu ugunīs, Ļaus glābties daudzām dvēselēm. – Tie, kuri krita – cēlās, tagad kļūst par mītu…
Tik sīksta ir mūsu dzīvība, Tik svēta ir mūsu Brīvība. Tā degsme, kas kvēlo spītībā, Tu lūdzies visiem saglabāt: Ticību, ticību, ticību!
Ar stiprām domām augsim līdzi tev, Tu, ugunsgars – gaisma mūsu dzīvībām.
Šalc asinsvados teiksmu avots sens, Kas ļaus mums pārvērsties Par ziediem, zvaigznēm brīvām. Visapkārt zaļo mūsu zeme šalkā, Un liepas zied, drīz jauno medu sviedīs, To iesim nogaršot tik vienu malku, Vēl augstāk ticību lai saules zārdos slietu Pār šaubām, sāpēm – tālāk dzīvē ietu.
Tik sīksta ir mūsu dzīvība, Tik svēta ir mūsu Brīvība, To degsmi, kas kvēlo spītībā – Mums jāspēj mūžam saglabāt: Ticību, ticību, ticību!
DEBESIS PAKĀPJAS AUGSTĀK
Lūk, debesis pakāpjas augstāk Un saule paver acu plakstus, Iet projām ziema no manām plaukstām Gar zilo vizbulīšu krastu. Vairs apturēt nav manos spēkos Tās ilgas, kas bij sniegiem klātas, Lūk, saulei pa pēdām seko vēsma, No ziemas drīz būs jāatvadās… Ir jāļauj ziediem rotāt zemi Un jātic cerībām un sapņiem. Nāk putni dziesmām pieteikt sevi, Un siltie vēji visu apņem. Vēl mirklis miņā, kad sniegputeņos Ar pārslām lidojām tik jautri, Tas laimes brīdis ieputeņots, To nenoslēpj pat sniegiem lauki. Tās saltās dienas klusās, jaukās Es dziļi savā sirdī slēpšu, Lai nesabirst tās pārslas trauslās, Līdz jauno ziemu sagaidīšu. Sauc vizbuļi un arkls spožais, Bet saule dienai piemet tvaiku, Un tvirti lieku soli drošu, Ar prieku pavasari gaidu.
