Pasaules vēsturē būs grūti atrast kaut vienu dienu, kad nekur nevienā planētas stūrītī nenotiktu militārs konflikts vai vismaz pamatīga dzirksteļošana.
Pasaules vēsturē būs grūti atrast kaut vienu dienu, kad nekur nevienā planētas stūrītī nenotiktu militārs konflikts vai vismaz pamatīga dzirksteļošana. Cilvēki ir karojuši par labākajām zvejas vietām vai treknākajām ganībām, par dzeramā ūdens avotiem un tirdzniecības ceļiem, bet reizumis arī vienkārši skaistu sieviešu dēļ. Mūsdienu lokālie kari visbiežāk ož pēc naftas. Vai arī tiek piesaukts svētums, lai it kā labotu kaut kad agrāk nodarītu netaisnību.
Atstājot citai reizei Izraēlas un palestīniešu konflikta jaunākos aspektus, šajā apskatā gribu pievērsties Krievijas un Baltkrievijas attiecībām, tāpat ASV politikai Irākā.
Lukašenko faktors
Dīvainā kārtā jāatzīst, ka pašlaik vienīgā pilnīgi neatkarīgā valsts Eiropā ir Baltkrievija. Pilnīga politiskā izolācija. Ja šīs maz pārveidotās sociālisma zemes ekonomika līdz šim spējusi funkcionēt itin sekmīgi, tad liels nopelns pienākas prezidenta Lukašenko blēdīgumam. Vairāk nekā desmit gadus Kremlis tiek vazāts aiz deguna, saņemot solījumus par abu slāvu zemju apvienošanos Savienībā. Vismaz septiņas reizes Minska atlikusi jautājumu par vienotas valūtas ieviešanu, kas varētu būt tikai Krievijas rublis. Un nav bijis nevienas vienošanās, kuru Lukašenko nebūtu ignorējis. Saņemot lētu gāzi un naftu, Lukašenko visus lielos papildu ienākumus mēdz izmantot sociālistiskās ekonomikas subsidēšanai, algu un pensiju paaugstināšanai, maz domājot par investīcijām modernizācijā. Un jāatzīst, ka Krievijā baķkam daudz piekritēju — gan tāpēc, ka Baltkrievijā nav oligarhu un korupcijas, gan tālab, ka Minska naidojas ar Rietumiem. Un Kremlis līdz šim visai noteikti aizstāvējis Lukašenko režīmu pret Rietumu demokrātiju un “oranžajām revolūcijām”. Sak, mūsu brāļu tauta. Kaut etniski baltkrievi ir baltu un slāvu sajaukums, vienīgi valoda viņiem aizgūta no senslāviem.
Un tagad, lūk, skandāls par gāzes un naftas trubām, pa kurām tiek eksportēti Krievijas dabas resursi uz Eiropu. Skaidrs, ka Maskava vairs nevēlas sponsorēt Lukašenko režīmu. Tam sakars arī ar to, ka pašā Krievijā paredzēts dažu gadu laikā energoresursu cenas pietuvināt pasaules līmenim — tāda ir tirgus ekonomikas prasība.
Par ko uztraucas Eiropa? Vispirms par to, ka Krievija kļūst neprognozējama tirdzniecības partnere, jo līgumi par energoresursu piegādi ir slēgti starp Briseli un Maskavu, nevis ar Minsku. Putinam nevar patikt, ka Krievija Eiropā aizvien vairāk tiek uzskatīta par mežoņu zemi.
Tagad skaidrs, ka Baltkrievijai budžeta ienākumi var krietni sarukt. Bez subsīdijām Minskas traktori vairs nebūs konkurētspējīgi pat Latvijā. Žodinas BELAZ milzu automašīnas kādu laiku var saglabāt pieprasījumu, jo citur pasaulē tādas neražo. Vēl baltkrievi caur Ventspili turpinās eksportēt kālijsāli. Par pārējo eksportu jāzīlē — ja Krievija gribēs, tad pirks. Un Lukašenko aizvien stiprāk izjutīs opozīcijas spiedienu.
Nav viegli būt pasaules žandarmam
Var strīdēties līdz aizsmakumam par to, kāpēc prezidentam Bušam bija vajadzīgs uzbrukums Irākai. Vienmēr gadīsies kāds, kurš liksies gudrāks par Zālamanu un taisnāks par zirga loku, bet šāda veida pretenzijas uz absolūto patiesību parasti ir visai tālu no patiesības.
Kopš PSRS un Varšavas bloka sabrukuma ASV palika vienīgā lielvara, kura spēja uzņemties pasaules žandarma lomu. Atklātā karā amerikāņiem nav līdzvērtīgu militāro spēku. Bet arī šādai lielvarai ir nepieciešams, lai to respektētu citas valstis, un Irākas prezidents Huseins bija viens no nekauņām, kas atļāvās būt izaicinošs pat pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem. Tāpēc Huseina asiņainā režīma gāšana bija viens no Buša politikas virsuzdevumiem. Un pareizi būtu runāt par ASV iebrukuma Irākā diviem posmiem. Režīma militāru sakāvi amerikāņi veica spīdoši. Sarežģījumi radās ar mierīgas dzīves noregulēšanu, stiprinot demokrātiju.
Amerikāņu neveiksmes sakņojas nepareizā stratēģijā. Līdzīgi visām lielvarām arī jeņķi paļāvās tikai uz savu militāro un tehnoloģisko pārspēku. Ir jāpiekrīt Frankam Gordonam, ka amerikāņu karavīri visai maz informēti par islama tautu tradīcijām un mentalitāti, tāpēc viņi irākiešus vērtēja ar amerikāņu olekti. Lai iemantotu citas tautas sapratni, šī tauta jāpazīst. Amerikāņu augstprātība izpaudās arī faktā, ka ekspedīcijas karavīri nesaprata vietējās valodas, galvenokārt arābu valodu.
Vēl kļūda bija tā, ka ASV militārie speciālisti kārtējo reizi ignorēja patiesību, ka jebkuru pretestību, arī terorismu, vieglāk iznīcināt iedīglī, nevis pēc tam, kad ļaundabīgas metastāzes jau izplatījušās grūti aptveramā samezglojumā. Tāpēc Bušam jau pašā sākumā bija jādomā par armijas papildspēku nosūtīšanu, jo tagad jau var būt par vēlu.
Pilsoņkara šķīrējtiesnešu loma
Situācija Irākā savdabīga tajā ziņā, ka pašlaik pret amerikāņu klātbūtni visnoteiktāk iestājas šiīti, kuri sākumā bija pat priecīgi par Sadama režīma gāšanu. Lieta tā, ka 60 % irākiešu ir šiīti, bet Huseina laikā priviliģētie sunnīti sastāda tikai 20 %. Tagad tās ir divas nesamierināmas kopienas, un šiīti vēlas atriebties sunnītiem par Huseina laika pāridarījumiem. Tāpēc iznāk, ka pašlaik amerikāņi spiesti pasargāt sunnītus, kuri vēl nesen bija galvenie teroraktu rīkotāji. Vēl jāpiemin valsts ziemeļdaļā dzīvojošie kurdi, kuri gribētu dibināt neatkarīgu Kurdistānu, bet ASV to nedrīkst pieļaut, lai neizprovocētu Turciju.
Skaidrs ir viens: amerikāņiem Irāka būs jāatstāj, jo konfliktu risināt var tikai politiķi, iesaistot citas kaimiņvalstis. Bušam vajadzīgs, lai atkāpšanās izskatītos pēc uzvaras. Demokrātu partijai vajadzīgs, lai aiziešana izskatītos pēc Buša zaudējuma.
