Vakar “Ziemeļlatvijas” loterijas galvenās balvas – televizora – ieguvēja Daiga Purgale saņēma savu guvumu. Pie viņas viesojās laikraksta darbinieki.
D. Purgale kopā ar “Ziemeļlatviju” aizvadījusi visu mūžu. Šo laikrakstu viņa abonē jau 45. gadu, bet pirms tam to pasūtīja tēvs. Pensionāre atzīst, ka agrāk abonējusi arī “Latvijas Avīzi”, taču tagad, dzīvojot vienai, ar pensiju “var pavilkt” tikai “Ziemeļlatviju”.
Trešais laimests dzīvēD. Purgale par uzvaru loterijā uzzināja veikalā no dārza kaimiņa, kurš jautājis, kā skatīsimies jauno televizoru. Tiesa, kad lasījusi, kādas balvas var iegūt “ZL” loterijā, cerējusi, ka derētu dāvanu karte briļļu iegādei, jo vajadzīgas jaunas brilles. “Devos uz veikalu un atceļā biju plānojusi izņemt laikrakstu no pasta kastītes, taču veikalā uzzināju par vinnestu. Līdz ar to pārsteigums, izlasot ziņu laikrakstā, bija mazāks,” smaida pensionāre. Viņa atklāj, ka šis ir trešais laimests viņas dzīvē. Pirmais bija 1967. gadā, kad valsts naudas mantu loterijā izdevās laimēt veļas mazgājamo mašīnu “Rīga”. Tas bijis liels ieguvums. Viņa joprojām atceras, ka balva bijusi 98 rubļu vērtībā. Otro reizi veiksme uzsmaidījusi veikalā “Madara ‘89”. Pērkot akcijā tomātu mērci “Felix”, vinnēts dārza grils. Televizors ir vērtīgākais no visām laimētajām lietām, gana liels, tāpēc vajadzēs domāt par lielāku galdiņu tā uzstādīšanai.D. Purgale ir dzimusi kara laikā tā saucamajā Kurzemes katlā, precīzāk Vārmē. Pensionāre zina stāstu, ka viņas dzimšanu rīta pusē apgaismojusi krievu lidmašīna, tā saucamais “kukuruzņiks”, kas nokritis pagalmā un aizdedzies. Pēc tam ģimene ar pajūgu devusies uz dzimtas mājām Kārķos. Viņas brālis tobrīd bija tikai gadu vecs. Mammai neklājās viegli. Kamēr nokļūts Kārķos, divreiz mainīts zirgs.
Lepojas ar mazbērniemDarba mūžs D. Purgalei bijis gana interesants. Pirmā darbavieta bija “Krājkase” tagadējā Beverīnas ielā 1. Pēc trijiem tur nostrādātajam gadiem 1966. gadā viņa uzsāka strādāt “Lauktehnikā” par kasieri. Pēc tam nokļuva grāmatvedībā, kur no vienkāršas grāmatvedes kļuva par vecāko grāmatvedi un visbeidzot par darba algas inženieri uzņēmumā “ATU 1004”. Tā līdz aiziešanai priekšlaicīgā pensijā bija viņas pēdējā darbavieta. Pensionāre atceras, ka toreiz bija grūts laiks, jo algu dabūja tikai ar kavēšanos. Kad jaunākā meita Silva aizbrauca strādāt uz Angliju, pensionāre uzņēmās mazmeitiņas audzināšanu līdz 6. klasei. Pēc tam pusaudzei izdevās pārliecināt mammu, ka vēlas pārcelties uz dzīvi Anglijā. Vecākā meita Dina ar vīru dzīvo Salaspilī. Pensionāre savā ziņā ir bagāta, jo viņai pavisam ir pieci mazbērni. Tiesa, satikties ar svešatnē dzīvojošajiem tuviniekiem neizdodas tik bieži, kā gribētos.
No vāka līdz vākamPensionāre nesūdzas par dzīvi un smaidot piebilst, – kamēr var kustēties, tikmēr viss ir labi. D. Purgale ir stipra rakstura cilvēks, jo veselības problēmas uzveic pārliecinoši – tikai ar veselīgu uzturu. Tiesa, kad ierodas bērni un mazbērni, tad gan gadās sagrēkot un ēst tādas lietas, ko vajadzētu ierobežot. Pensionāre ir dārza cilvēks, tāpēc vasarā katru dienu ar velosipēdu dodas uz kooperatīvu “Celtnieks”, kur pati izaudzē visus dārzeņus un no tiem sagatavo krājumus ziemai. Kad vīrs bija dzīvs, tad pie plīts bija jāstāv ilgāk. Ēdienu abiem sāka gatavot vienā katlā, taču beigu daļā sanāca divas atšķirīgas maltītes – viena diētiska, bet otra treknāka.D. Purgalei viens no laika kavēkļiem ir “Ziemeļlatvijas” lasīšana, jo tur uzzinot daudz jaunumu. Tiek izlasīts gandrīz viss, tā sakot, no vāka līdz vākam. Jo īpaši pensionāre interesējas par Kārķu un Ērģemes pusi, jo tur savulaik bija daudz pazīstamu cilvēku. Tomēr laiks rit, cilvēki mainās un pazīstamo kļūst aizvien mazāk.
