Valcēniete Kristīne Plīkše studē Latvijas Universitātē un gatavojas kļūt par vizuālās mākslas un mākslas vēstures pedagoģi.
Valcēniete Kristīne Plīkše studē Latvijas Universitātē un gatavojas kļūt par vizuālās mākslas un mākslas vēstures pedagoģi. Šo mācību gadu (4. kursu) viņa pavada Aveiro universitātē Portugālē. Šī valsts viņai allaž šķitusi kā kaut kas tāls un neaizsniedzams, taču sapņi piepildās.
Mūsu saruna par studijām Portugālē notika Valkā Kristīnes atvaļinājuma laikā pēc pirmā semestra. “Pērn Universitātē ieraudzīju pavisam mazu lapiņu ar paziņojumu, ka ir iespējas mācīties vairākās valstīs ārzemēs, tostarp arī Portugālē. Kāpēc gan nepamēģināt? Piesacījāmies divatā ar kursabiedreni uz Itāliju vai Portugāli. Bija jāraksta motivācijas vēstule, jādabū rekomendācijas, un, protams, īpaša nozīme bija atzīmēm. Konkurss notika vairākās kārtās, jo gribētāju bija ļoti daudz. Man un vēl kādai meitenei, kura vēlas kļūt par vācu valodas skolotāju, paveicās,” atceras Kristīne.
Portugāļi neprot svešvalodas
Kad K. Plīkše pieteicās konkursam, Portugālē mācījās viņas kursabiedrs. Sazinoties radās priekšstats, ka tur varētu būt ļoti interesanti — cita kultūra, atšķirīgs klimats un daba, okeāna krasts. Kristīne bija pārliecināta, ka šajā tālajā dienvidu valstī būs aizraujošāk nekā, piemēram, Vācijā, Zviedrijā vai Norvēģijā. “Jo īpaša interese man bija par portugāļu mākslu un kultūras procesiem kopumā. Nākamajā semestrī mākslai pievērsīšu īpašu vērību. Portugālē ir atšķirīga pieeja mākslas studijām. Tā man ir pilnīgi jauna pieredze,” atzīst Kristīne. Lielākā daļa viesstudentu Aveiro mācās vienu semestri, taču Kristīnei paveicās ar diviem. Ar bijušajiem ārzemju kursabiedriem, kuri ir atgriezušies savās augstskolās, viņa tagad sarakstās.
Kristīne, protams, par Portugāli bija lasījusi grāmatās un dažādos medijos, taču redzēt to savām acīm ir citādi. Kad viņa ieradās šajā valstī, portugāļu valodā nezināja ne vārda. Kristīne pārvalda angļu un krievu valodu, nedaudz var sazināties vāciski. Pēc izkāpšanas no lidmašīnas liels bija jaunietes pārsteigums, ka portugāļi neprot svešvalodas. Ārzemēs šādos gadījumos jāvēršas pie policista. “Viņš bija tik laipns un aizveda mūs līdz biļešu kasei, parādīja, kā tās nopirkt, pēc tam pavadīja līdz metro. Tiesa, saruna notika ar žestikulēšanu un vārdiem dažādās valodās. Pirmais iespaids par Portugāli bija neparasts — visos logos, pie ēkām, visās iespējamās vietās bija izkarināti nacionālie karogi. Otra īpatnība, kas iekrita acīs, bija tā, ka ēkām ir tikai dakstiņu jumti. Itin savādi ir raudzīties uz žāvēšanai izkārto veļu. Tā atklāti redzama itin visur,” stāsta Kristīne. Portugāle tagad viņai asociējas ar ļoti laipniem cilvēkiem, siltu laiku un visuresošām palmām. Šajā valstī ir ierasts uzsmaidīt nepazīstamam cilvēkam, pajautāt, kā klājas. “Sliktā noskaņojumā ap sirdi kļūst vieglāk gan jautātājam, gan atbildētājam. Šādas situācijas apkārt veido pozitīvu enerģijas lauku. Valkā cilvēki ielās šķiet bēdīgi, iet noskumuši un pārējā laikā ierakušies draugiem.lv,” izmaiņas ievērojusi Kristīne.
Portugāļi ir konservatīvi un ievēro tradīcijas
Jautāta par portugāļu valodu, Kristīne atbild, ka pamatus apguvusi intensīvajos kursos trijās nedēļās. “Pirmajā lekcijā bija šoks, jo pasniedzēja runāja tikai portugāliski. Pēc tam gan atzinās, ka runājot arī angliski. Mums tūdaļ radās atvieglojuma sajūta,” smaida studente. Semestrim sākoties, valodas apguvei bija atvēlēta viena nodarbība nedēļā, un tas vairs nav tik produktīvi. Kristīnei patīk dzīvot kopmītnē, kur angliski neviens neprot. Nekas cits neatliek, kā izmantot šo papildu iespēju valodas pilnveidošanā. Portugāļu un spāņu valodai ir maz kopēja.
Portugāle ir spilgta, raiba un krāsaina valsts, turklāt šī krāsainība un prieks nāk no sirds. Tas izpaužas itin visur. Piemēram, Aveiro gluži kā Venēcijā ir daudz gondolu. Tās ir neparasti spilgtas un dekoratīvas. Portugāle ir pazīstama ar savu flīžu klāstu. To raksti, jo īpaši zilajos toņos, ir ļoti raksturīgi valsts dvēselei. Aveiro muzejos ir daudz 80. gados tapušu darbu sirreālisma un poparta žanrā. Tie ļoti iederas šajā vidē.
Jautāta par izdzīvošanas aspektiem un sadzīviskajām lietām, Kristīne atbild, ka viss ir pieņemami. “Kad mums universitātes vadība piedāvā ekskursijas, šīs iespējas allaž izmantojam. Tas ir lētākais veids kā apskatīt un iepazīt valsti — nav jādomā par naktsmājām, ir pašiem savs gids,” stāsta studente. Dzīvošana kopmītnē Aveiro viņai ir ievērojami komfortablāka nekā Universitātes kopmītnēs Rīgā. Kristīnei ir pašai sava istaba ar izlietni, un uz katru ēkas bloku ir visas citas labierīcības.
Vienīgais portugāļu ēdiens, kas jaunietei apnicis, ir bakaļau — salikums no zivīm, kartupeļiem, sīpoliem, burkāniem un kādas krējumam līdzīgas masas. Portugāļi uzturā lieto daudz zivju. Kristīni izbrīnīja tas, ka Portugālē ir ļoti dārgi kāposti. Protams, plašā izvēlē ir eksotiskie augļi un rieksti. Viss pārējais ir līdzīgi kā citās Eiropas valstīs. Lētākie dabīgie vīni ir apmēram ūdens cenā (50 santīmu par pudeli). Tiesa, kolekciju vīni var maksāt simtos un pat tūkstošos latu par pudeli. Kristīne nav tendēta iepazīt vīnus, taču viņai ļoti garšo baltā “Sangria”. Par tās esamību viņa uzzinājusi tikai šajā valstī. Portugāļi ļoti stingri ievēro tradīcijas. Cilvēki nevēlas pamest savu valsti, un viņiem ir grūti pieņemt svešas ieražas un tikumus. “Portugāļus droši var saukt par konservatīviem cilvēkiem. Kad draudzenei devu pagaršot Latvijā gatavotu zefīru, viņa kategoriski atteicās. Arī piedāvājumu paviesoties Latvijā viņa noraidīja, jo mākot tikai portugāļu valodu un atgriezties mājās būšot sarežģīti. Ja portugāļi apgūst kādu svešvalodu, tad parasti tā ir franču,” ievērojusi Kristīne.
Portugāļus mulsina garš augums
Kristīnei ne reizi vien nācies piedzīvot savādus skatienus garā auguma dēļ. Portugāļi parasti viņai labākajā gadījumā sniedzas līdz pleciem. “Daudzi uz mani skatās un brīnās, prasa, no kurienes esmu. Arī mana draudzene lietuviete augumā padevusies gara. Kad kopā ejam izklaidēties vai kaut ko iekost kafejnīcā, allaž pienāk kādi vietējie jaunieši vai kungi cienījamos gados un teic, ka nekad mūžā neesot runājuši ar tik garām meitenēm. Tas ir komiski,” smaida Kristīne.
Jautāta par vietām, kuras tūristam noteikti vajadzētu apskatīt Portugālē, Kristīne pirmo min okeānu un vēl iesaka aizbraukt uz kalniem un redzēt turienes sniegu. Ja Latvijā sniega nav joprojām, tad Portugālē Kristīne ar draugiem to jau ir izbaudījusi. Šī valsts ir interesanta ar kontrastainību — gan aukstumu, gan karstumu vienlaikus. Portugāles ziemeļi nedaudz atgādina Norvēģiju — visur redzami suņi, un cilvēki staigā zvērādas kažokos, bet dienvidos ir karsts. Vēl Kristīne visiem iesaka nobaudīt nacionālās virtuves ēdmaņas un izbaudīt nakts dzīvi. Viņai sākumā bijis liels pārsteigums, ka klubus apmeklē ne tikai jaunieši, bet arī četrdesmit un piecdesmitgadnieki. Rīgā tā nemēdz būt. Tomēr visnozīmīgākais ir vienkārši būt kopā ar portugāļiem un saņemt viņu pozitīvo enerģētiku.
Portugāļi svin kaut ko līdzīgu Mārtiņdienai, dzerot saldu vīnu un ēdot ceptus kastaņus. Ziemassvētki ir līdzīgi kā visur Eiropā, vien bez eglītes. Pavasarī gaidāmi tautas svētki apmēram nedēļas garumā, un tad Kristīnei radīsies vēl labāks priekšstats par portugāļu dvēseli.
