Studēt izvēlas daudzi vidusskolu absolventi. Pēc augstākās izglītības iegūšanas daudzu ceļi aizved projām no dzimtās pilsētas vai pagasta. Pie tā jau ir pierasts, tāpēc iepriecina tie gadījumi, kad jaunie speciālisti izvēlas atgriezties dzimtajā pusē un dot tai savas zināšanas. Viena no šādiem jaunajiem speciālistiem ir 25 gadus vecā smilteniete Linda Zelmene. Jauniete pērn vasarā absolvēja Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) Zobārstniecības fakultāti un tagad savā dzimtajā pilsētā Smiltenē jau vairāk nekā pusgadu strādā par zobārsti.
Vai tā būs ilgi, Linda šobrīd nezina, taču nenožēlo, ka piekritusi zobārstes Rutas Ceriņas izteiktajam darba piedāvājumam, jo dzimtajā pusē jūtas labi. Galvaspilsētas mērogu un iespēju viņai nepietrūkst, vismaz pagaidām. Darbs patīk. Netrūkst arī pacientu, – pieraksts ir vairākas nedēļas uz priekšu. Apmeklētāji novērtē jaunās zobārstes rūpīgo darbu un pozitīvo attieksmi. Kad Linda uzsmaida savu gaišo smaidu, zobārsta krēslā sēdošajiem kļūst drošāk ap sirdi.
Izturēt studijas nebija viegliBailes no zobārsta nav mīts. Lindas praksē ir bijuši gadījumi, kad zobārsta krēslā no uztraukuma noģībst jauni vīrieši. Ar sievietēm tā nenotiekot. Savukārt Lindai pašai no zobārsta nekad nav bijis bail, arī bērnībā, jo viņas pirmā zobu daktere Sarmīte Caune ar mazo pacienti daudz runājusi, un tas vienmēr nomierinājis. Linda iesaka mammām ar saviem bērniem par zobārsta apmeklējumu runāt apdomīgi, lieki nepieminot tādas lietas, kā špricēšanu un urbšanu, lai nevajadzīgi mazos nesabiedētu. “Nevajag bērnam teikt, – ja slikti uzvedīsies, tad aizvedīs pie zobārsta un izraus zobu. Tas uzreiz dakteri padara par biedu, nevis cilvēku, kurš grib palīdzēt. Ar bērnu jārunā vieglā, saprotamā valodā, nesabaidot. Protams, ja sāp zobiņš un bērns nav gulējis, tad runāšana nelīdzēs,” secina Linda. Pozitīvā pieredze ar zobārstiem bērnībā gan nav bijis galvenais iemesls, kāpēc viņa izvēlējās studēt zobārstniecību. Smiltenes ģimnāzijā Linda pabeidza 9. klasi un iestājās Cēsu Draudzīgā aicinājuma Valsts ģimnāzijas 10. klasē, uztverot to kā jaunu izaicinājumu savā dzīvē. Ieguvums bija jauna pieredze un jauni draugi, domājams, uz mūžu. Vidusskolas vecumā arī radās doma studēt medicīnu. Lai saprastu, vai tas būs pa spēkam, Linda vienu vasaru nostrādāja par sanitāri Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā. “Sapratu, ka nav tik traki, kā domāju, tomēr nolēmu studēt nevis par ārstu, bet ko vieglāku darba slodzes ziņā. Labs variants šķita zobārsts, kur nav nakts dežūru,” viņa atceras.12. klasi Linda absolvēja 2009. gadā. Konkurss Rīgas Stradiņa Universitātes Zobārstniecības fakultātē togad bija liels – 9 vai 10 cilvēki uz vienu budžeta vietu. Iestājeksāmeni bija bioloģijā, ķīmijā, angļu un latviešu valodā. Vēl vērā tika ņemta atestāta vidējā atzīme un atzīme fizikā. Linda konkursu izturēja un tāpat izturēja arī visus piecus studiju gadus, un ieguva augstāko pirmā līmeņa profesionālo izglītību vispārējā zobārstniecībā.“Studēt bija ļoti grūti,” viņa atzīst. “Jārēķinās ar to, ka pirmos gadus pašam savas dzīves ir maz, jo ļoti daudz laika jāveltī mācībām. Sevi ļoti jāsaņem rokās, lai varētu to visu pavilkt un pabeigt augstskolu. Ir cilvēki, kuriem tas ir par grūtu un kuri izstājas. Tāpēc sevi ir ļoti jāmotivē. Taču, kad izturi sākumu, tad vēlāk kļūst labāk. Pirmie gadi ir tik grūti tāpēc, ka tajos tiek apgūts pamats – anatomija, histoloģija, ķirurģija un citi priekšmeti, – tie paši, kas topošajiem ārstiem.”Pēc augstskolas absolvēšanas ir iespēja uzsākt rezidentūras jeb otrā līmeņa profesionālās studijas, lai iegūtu specializāciju, piemēram, ķirurģijā vai ortodontijā. 2014. gadā, kad RSU absolvēja Linda, rezidentūrā bijusi tikai viena valsts finansēta vieta, tādēļ viņa uz to pat nav mēģinājusi pretendēt.
Pirmie pacienti – klasesbiedriTieši tad savai privātpraksei zobārstu meklēja smilteniete Ruta Ceriņa un uzrunāja Lindu. “Pamēģināju un sapratu, ka man te ļoti patīk. Izdomāju, ka palikšu un nemeklēšu darbu citur. Rīgā ir daudz zobārstu, un tur no sākuma ir grūtāk ar darbu. Laukos ir labāk. Var vairāk pastrādāt,” secina jaunā zobārste. Par grūtāko savā profesijā viņa uzskata zobu raušanu, ja zobam ir lielas saknes, kā arī nestandarta situācijas, kad uzreiz nevar konstatēt problēmu.Smiltenieši gan nav Lindas pirmie klienti, jo pie tiem topošie zobārsti tika jau trešajā kursā (tagad – otrajā kursā – redakcijas piezīme). Līdz tam studenti trenējas, urbjot zobus plastmasas galvām. Pēc tam īsti, dzīvi pacienti, kuri būtu ar mieru kļūt par topošo zobārstu “izmēģinājuma trusīšiem”, studentiem ir jāatrod pašiem. “Vienīgie, kurus varēju pierunāt, bija mani klasesbiedri,” tagad ar smaidu atceras Linda. “Mans pirmais pacients bija puisis. Nomocīju viņu kādas divarpus vai trīs stundas, jo vēl nesapratu, kas ir kas. Bija bail kaut ko nepareizi izdarīt vai nodarīt sāpes, bet pēc tam ar katru reizi kļuva arvien labāk.” Savukārt Smiltenē Lindas pirmais pacients bija mazs puisītis.Kāds ir zobārsta ideālais pacients? “Tāds, kuram neviens zobs nav jālabo, kuram esi izstāstījis, kā pareizi tīrīt zobus, un redzi, ka cilvēks ir ieklausījies un viņa zobu stāvoklis uzlabojas. Ja pacients jau nonācis zobārsta krēslā, tad ideāli ir tad, ja viņš sadarbojas ar zobārstu un ir psiholoģiski noturīgs,” uzskata Linda.
Ceļš līdz veseliem un baltiem zobiemLai zobi būtu veseli, ir jāievēro galvenais nosacījums – zobi jātīra divas reizes dienā un kārtīgi, ik reizi trīs minūtes, nevis pa fikso, uzsver jaunā zobārste. Turklāt zobi jāsāk tīrīt kopš agras bērnības, un tas jau ir vecāku ziņā, kā viņiem izdosies savas atvases pieradināt pie šā procesa. Nevajag aizmirst pašu pirmo mazuļa zobiņu, kas jātīra, ņemot palīgā vati vai marlīti. Var arī nopirkt speciālu uzpirkstenīti.Mammām Linda iesaka vairāk piedomāt pie bērnu uztura – mazāk dot viņiem saldinātus dzērienus un saldumus, lai zobiņus nebojātu piena pudeļu kariess. Tas var sākt attīstīties, līdzko izšķiļas pirmais piena zobiņš, ja vecāki bērnam pa nakti vai arī starp ēdienreizēm māneklīša vietā dod pudelīti, kurā ir cukuru saturošs dzēriens. Pudelītes saturs sakrājas ap zobiņiem, un tas veicina aplikuma rašanos, kas rada strauju augšējo priekšzobu bojāšanos. “Rezultātā jau agrā bērnībā tiek stipri sabojāti piena zobi, un tas ir slikti. Vienā brīdī tie var sākt sāpēt un tad jārauj ārā. Pēc tam var izmainīties pastāvīgais sakodiens un zobiņš var augt šķībāks,” uzsver Linda. Daudzi cilvēki vēlas tikt pie žilbinoši baltiem zobiem, taču zobu krāsa ir atkarīga no iedzimtības. Ja zobi ir dzeltenāki, tad bez balināšanas pie baltiem zobiem netikt. Taču Linda iesaka ar zobu balināšanu neaizrauties, jo šis process traumē zoba emalju, tā kļūst trauslāka un var lūst. Vislabākās rūpes par saviem zobiem ir regulāra, rūpīga to tīrīšana, kā arī vizīte pie higiēnista vismaz reizi gadā. Veikalā izvēloties zobu pastu, ir svarīgi skatīties, lai tā saturētu pietiekamu daudzumu fluora, jo fluoram ir liela nozīme kariesa profilaksē. Uz zobu pastas tūbiņas ir speciāls marķējums ppm, kas norāda fluora daudzumu. “Jo vairāk, jo labāk. Liels daudzums skaitās, sākot no 1000 ppm,” saka zobārste. Zobu pastas cena ne vienmēr esot kvalitātes rādītājs. Linda pati zobus tīra ar “Colgate” un ir apmierināta.Vēlams arī ikdienas uzturā ņemt vērā, kādi produkti zobiem ir labi un kādi – slikti. Piemēram, zobiem sliktos ogļhidrātus satur cepumi, baltmaize, konfektes, baltais cukurs, bet labos – pilngraudu maize, brūnie rīsi, ciets siers, zivis, zaļā tēja.
Nav tik klusi, kā domājaLinda strādā pilnu darba nedēļu, un nedēļu nogales ir brīvas. Par garlaicību Smiltenē jauniete nesūdzas. Nesen Lindai uzdāvināja slidas, un tagad hokeja laukumā pie Tepera viņa mācās slidot. Daudz lasa grāmatas, it īpaši kriminālromānus. Uzmanību pieprasa ģimenes mīlulis krievu spaniels, kurš jāved pastaigāties. Daudz laika jauniete arī pavada ar saviem tuviniekiem un draugu Mārtiņu, arī zobārstu, kurš strādā Rīgā.“Agrāk man šķita, ka Smiltene ir klusāka, tukšāka, bet tagad, kad te dzīvoju, priekšstats ir mainījies. Te ir rosība un cilvēku arī ir gana daudz. Nedomāju, ka Smiltenē kaut kā pietrūktu. Ja gribas vairāk no iepirkšanās vai izklaides viedokļa, tad ļoti tuvu ir Valmiera. Aizbraucam, ja kas ienāk prātā, piemēram, gribas redzēt kino. Kino ir arī Smiltenē, bet Valmierā ir lielāks piedāvājums un biežāki seansi,” saka Linda. No viņas bijušajiem klasesbiedriem Smiltenē gan dzīvojot tikai daži. Linda pieļauj, ka tas ir saistīts ar ierobežotajām darba iespējām, jo jauniem cilvēkiem darbu Smiltenē esot pagrūti atrast. Problēma ir arī dzīvojamā platība, taču Linda to neizjūt jo dzīvo savu vecāku privātmājā. Viņas mamma Daina ir vēstures skolotāja Smiltenes ģimnāzijā, bet tētis Uģis strādā guļbūvju ražošanas uzņēmumā par eksporta projektu vadītāju.
