Nesūkstīšos vairs par ziemu un apstākļiem, jo tāpat nav īpašas jēgas. Labāk pieskaršos dažādām ar copi saistītām lietām.
Balvu ezerā – čempionātsSācies kārtējais Latvijas čempionāts zemledus makšķerēšanā. Pirmā posma norises vieta bija Balvu ezers 17. un 18. janvārī. Vieta jau it kā zināma un pēdējos gados iestrādāta, bet reize no reizes neatkārtojas. Sacensībām pieteiktas un startēja 15 Latvijas komandas un arī viesi no Sanktpēterburgas. Kā jau ierasts, sacensību laikā nekas īpašs no zivju bonusiem izcelts netika, bet, lai labāk izprastu sacensību gaisotni, ir vērts pieminēt, ka šādos mačos pat 100 gramu smags plicis jau skaitās itin vērtīga zivs, jo uzvar tas, kuram pēc trīs stundu cīņas ir lielāks loma svars. Kopumā divās sacensību dienās ezers bija spiests atdot aptuveni 240 kilogramus zivju. Kā jau ierasts, sportisti pēc sacensībām zivis nepatur, bet gan uzdāvina tiem, kam tās ir nepieciešamākas. Šoreiz zivis aizveda mednieki un zemnieki attiecīgu dzīvnieku barošanai. Kad sacensības notiek Rīgas pievārtē, zivis parasti tiek Rīgas Zooloģiskajam dārzam. Nedomāju, ka būs īpaša interese, ja sākšu saukt komandu nosaukumus un uzvarētāju uzvārdus, bet drīzāk pateikšu interesentiem, ka Balvu ezerā labākajiem sportistiem vienas dienas trīs stundu copē rezultāti sniedzās virs trīs kilogramiem. Tātad zivis te ir, un jāprot tikai dabūt virs ledus. Pilnīgi visi nodarbojās ar iebarošanu. Kas attiecas uz metodēm, katram tā, protams, sava. Kāpēc to saku? Tāpēc, lai vienreiz pa visām reizēm ierindas copmaņi sāktu saprast, ka, ieejot veikalā un nopērkot motili, ziemas standarta ēsmu, nepietiks ar 10 gramiem tārpiņu. Ja pietrūkst naudas gatavās iebarojamās ēsmas iepirkšanai, sajauciet mājās kaut vai rīvmaizi, mannu un auzu pārslas. Arī šī iebarošanas ēsma nostrādās. Turklāt ziemas apstākļos zivīm nav nepieciešams grūst kilogramiem barības. Pilnībā pietiks ar 300 – 500 gramiem iepriekš minētās masas. Tas, protams, tad, ja neesat nokļuvis lielā copes kolēģu lokā, kur katrs cenšas zivi pievilināt ar kādu iebarojamo barību vai arī pieplusot vēl papildu pārsimts gramu motiļa. Tad var sanākt tā, ka zivtiņa no jūsu āliņģa tiek vienkārši atvilkta uz citu sektoru. Labāk mēģināt atrast kādu klusāku zonu un darboties vientulībā, tad rezultāts būs jūsu labā.
Pārmetamies uz otru Latvijas galu Ja kādam ir interese par sacensībām, jauni mači gaidāmi Liepājas kanālā. Solās būt ļoti interesanti, jo viss pamats ir likts uz stintes noķeršanu. Vai Liepājas kanālā 14. februārī būs ledus, protams, nav zināms, bet sacensību organizatori ir pacentušies par attiecīgu nolikuma formulējumu, ka gadījumā, ja nav ledus, cope notiks ar vasaras makšķerēm. Pasākuma kopējais nosaukums ir “Stinšu svētki Liepājā”. Tik plaša mēroga šīs zivju sugas sacensības pie mums vēl nav bijušas, bet ja svētki, tad svētki, tāpēc kopējā programmā būs tirdziņš ar jūras veltēm, dažādas atrakcijas visas dienas garumā, protams, sacensību uzvarētāju apbalvošana un gardas maltītes. Viss kā jau svētkos.Šī būs komandu cīņa, un komandā divi cilvēki. Par visu nolikumu sīkāk var izlasīt www.sofijaslaivas.lv mājaslapā.
Ledus ir, bet kāds?Visus pašreiz interesē, kāds ir ledus biezums dažādās ūdenskrātuvēs. Ja skatāmies ārpus Latvijas, var doties uz Pērnavas līci. Tas ir ciet, un, kaut arī tālu no krasta neaiziesi, tomēr asari ir labā lomā gandrīz ap kilometru no krasta. Savukārt Pērnavas upe ir klāta ar plānu ledu un nav ejama. Peipusā šaurums ir ciet un makšķernieki tiek laisti uz ledus, bet lomi ir ļoti vāji. Vai ir vērts braukt šo gaisa gabalu dēļ raudām, jādomā katram pašam. Latvijā, ja runājam par ledus lietām, Burtniekā nav dienas, kad kāds neizpeldētos, taču asari ir. Ņem gan uz balansieriem, gan bļitkām, gan mormiškām. Taču risks ir liels. Mazāk riskanti ir ezeri Cēsu apkaimē. Tur ledus ir aptuveni 15 centimetru robežās, un atliek vien izvēlēties, uz kuru ezeru braukt. Alūksnes ezerā ledus biezums sniedzas ap 30 centimetru. Daži uzskata, ka esot pat vairāk. Nesen ir izvilktas skaistas līdakas, bet uzreiz saku, ka ir jāzina, kur iet un ko darīt, jo uz dullo nekas nesanāks. Starp citu, šajā novadā ir kārtīga ziema. Valmieras pusē sniegs ir varbūt 10 centimetru, bet Alūksnē valda kapitāla ziema un, brienot uz ledus, maz neliksies. Lai sameklētu asari, nāksies krietni paskrieties, un, lai izurbtu dienā ap 60 āliņģu, strīpaiņus meklējot, “krekliņš” būs pagalam slapjš. Taču, kā mēs zinām, asari ezerā ir un daudz, tāpēc meklējam paziņas šajā pusē un tad uz priekšu, uz “divdienīti”. Pirms dažām dienām vēl uzsoļoju uz Dūņezera, bet ūdens līmenis ezerā ledus vāku bija krietni pacēlis uz augšu. Tas pamatīgi sarežģīja uziešanu un nokāpšanu no ledus. Labi, ka pazīstamās vietās ir no krasta zināms seklums, tāpēc var itin droši uzkāpt uz ledus arī pabrienot pāris metru pa klaju ūdeni. Savukārt asari Dūnītī turpina priecēt. Labs izmērs, un tā kā ledus ir aptuveni 10 centimetru biezumā, tad, meklējot strīpaini, nav īpaši jānopūlas ar urbšanu. Kad asaris sameklēts, jāmēģina viņu “piesiet” ar džokera palīdzību. Turklāt barotavu ar smalko motili neatver tieši pie grunts, bet gan aptuveni 50 centimetru virs tās. Džokers ūdenī izsijājas uz visām pusēm un, lēnām nogulstoties, it kā apņem lielāku teritoriju. No vienas puses, it kā tas nav labi, jo līdz ar to izklīst arī zivis, bet, no otras puses, asarim ir liela un kāra mute. Tas ir gatavs pāris kampienos šo smalko motili aprīt. Līdz ar to, kāda jēga šādai iebarošanai? Pareizākā versija ir vienkārša – smalko vai rupjo motili sajaucam kopā ar melnzemi un liekam asarim meklēt kā dzintaru izskalotās piekrastes smiltīs. Šāda rakšanās pa gultni piesaistīs citus asarus, un līdz ar to izveidosies ieinteresēto zivju bariņš, kas mums ir arī nepieciešams. Lai vai kā, tomēr esam uzmanīgi uz ledus, jo ūdeņi pārgalvību nepiedod, un doties vienam uz nedrošiem ledus klājumiem nebūtu prāta darbs.Lai jums ne asakas!
