Piektdien televīzijas rīta ziņās ar interesi noklausījos pētījumu rezultātus par to, vai latvietis prot izteikt komplimentus. Interesanti, ka ceturtā daļa aptaujāto atzina, ka viņi to nemaz neprot. Neapšaubāmi, ka komplimenti un uzslavas ir nozīmīgs cilvēka labsajūtas nosacījums. Labi vārdi ikdienu padara priecīgāku un attiecības kļūst sirsnīgākas. Diemžēl daudzi no mums šos labos vārdus nezin kam pietaupa. Man šķiet, ka augušajiem padomju sistēmā vēlme uzsmaidīt svešam cilvēkam bija it kā novirze no sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām. Tā jau gluži nav, ka arī tagad staigājam ar kokainām vai sāpēs savilktām sejām un runājam par to, ka rietumvalstīs sabiedriskās vietās cits citam uzsmaida biežāk. Protams, vieglāk ir uzsmaidīt vai izteikt komplimentus pretējā dzimuma būtnēm, taču nekad nevar precīzi paredzēt viņu reakciju. Kāda to iztulkos kā flirta uzsākšanas mēģinājumu, cita kā uzmākšanos. Kaut kur lasīju, ka komplimentu izteikšana sievietei ir kā gājiens pa mīnu lauku. Un tas nebūt nav pozitīvo emociju avots. Protams, ir nozīmīgi, kā izteikt komplimentus, un parasti to saņēmēja intuitīvi jūt, cik tie ir patiesi. Man šķiet, ka pārspīlējumi visās jomās nodara tikai ļaunumu, taču, ja viņa nedaudz samulst vai pat piesarkst, ir pamats domāt, ka trāpīts desmitniekā. Ja viņa it kā taisnodamās bilst, ka nedaudz pārspīlēju, tad vienmēr var attraukt, ka tas nav kompliments, tikai fakta konstatācija. Galu galā arī cilvēku gaumes ir visnotaļ atšķirīgas, tāpēc tuviem un pazīstamiem cilvēkiem izteikt komplimentu un jauki uzsmaidīt nudien nav grēks. Nupat, izejot caur pilsētu, centos saskaitīt, cik daudzām paziņām varu droši uzsmaidīt. Secināju, ka daudz vairāk ir tādu, kuras tikai pieklājīgi pasveicinu.
