Laiku pa laikam masu medijos tiek atspoguļots kāds stāsts par un ap skolu, skolotājiem un skolēniem.
Laiku pa laikam masu medijos tiek atspoguļots kāds stāsts par un ap skolu, skolotājiem un skolēniem. Neesmu veidojusi statistiku, bet šķiet, ka sliktās ziņas un neveiksmes tiek atspoguļotas biežāk nekā sasniegumi un veiksmes. Ja ne biežāk, tad ar skandalozāku piesitienu gan. Pētījumi, kas veikti ārzemēs, liecina par faktu, ka skolotāja profesija ir viena no kritizētākajām. Nešaubos — ja šāds pētījums tiktu veikts Latvijā, rezultāti būtu līdzīgi. Nav jau nekāds brīnums, jo skolotājs dienā stāv priekšā daudziem acu pāriem un nav desmit latu banknote, lai visiem patiktu un būtu gana labs.
Strādājot skolā kā psiholoģe un pasniedzot saskarsmes stundas, varu skolotāja darbu vērot no “virtuves” puses. Iespējams, turpmākais var izklausīties kā pretrunas, jo psihologa darba likums un ētikas kodekss paredz aizstāvēt bērnu intereses skolā. Protams, to arī daru un turpināšu darīt, tomēr aizvien vairāk ir gadījumu, kad upura lomā ir vecāki un jo īpaši skolotāji.
Tiek daudz runāts par vardarbību pret bērniem, kas, neapšaubāmi, notiek, turklāt pietiekami fantastiskos apmēros, tomēr tikpat kā nerunā par bērnu vardarbību pret pieaugušajiem. Kā jums šķiet — ja nerunā, tad tādas nav? Diemžēl ir.
Ar vārdu salikumu — “vardarbība pret vecāku” jāsaprot mazāk fiziska iespaidošana, bet vairāk emocionāla pazemošana, kas sevī ietver naudas izspiešanu, terorizēšanu, iebiedēšanu utt. Savukārt , ja runa ir par skolu un skolotāju, tad te nu zaļā gaisma ir dota bērnam. Bērns drīkst skolotāju apsaukāt, nepakļauties un ignorēt elementāras prasības, pat uzspļaut vai iespļaut skolotāja ūdens glāzē, apmētāt, izmēdīt un citādi emocionāli pazemot. Kā šajā gadījumā drīkst reaģēt skolotājs? Kam viņš var par pāridarījumu sūdzēties? Būtībā, kā izrādās, reaģēt nedrīkst nekā, un sūdzēties arī nav kam.
Bērnam ir, kam pasūdzēties, un, protams, tas ir labi. Tikai pats uzjautrinošākais ir tas, ka mēs, pieaugušie, bez ierunām ticam bērnam un metamies skaļi un vareni kritizēt skolotājus. Sākotnējā ideja, piemēram, par uzticības tālruni, ir fantastiska. Bērns, kurš, nonācis sarežģītā situācijā, nevar vai negrib kaut kādu iemeslu dēļ runāt ar sev tuviem cilvēkiem, var savu sirsniņu izkratīt speciālistam no iepriekš minētā dienesta. Tomēr realitāte bieži vien ir cita. Bērna, kuram kaut kādu subjektīvu iemeslu dēļ nav patikusi vecāku vai skolotāju rīcība vai vienkārši ir vēlme sariebt, var droši zvanīt un pasūdzēties. Kā rāda prakse, bieži šie bērnu stāsti ir tāli no reālās situācijas. Piemēram, puisis draud mātei ar zvanu šim dienestam, ja viņa nedos lielāku kabatas naudu, meita apsūdz tēvu, kurš it kā seksuāli uzmācies, apsūdz skolotāju, ka tas nāk uz skolu alkohola reibumā, lai gan viņš alkoholu vispār nelieto. Varētu minēt daudz tādu gadījumu.
Es nevēlos, un arī nevajag meklēt vainīgos šādām situācijām skolā, tomēr ir dažas likumsakarības, kas jāņem vērā. Ir paradokss, ka valda stereotipiski uzskati par skolu un vecākiem. Abas šīs grupas tiek apsūdzētas līdzīgi. Ikreiz, kad ir konflikts starp vecākiem un skolu, mēs zaudējam vecāka un skolotāja klātbūtni bērna dzīvē un tikai stiprinām viņā destruktīvu uzvedību, jo bērnam ir izdevīgi, ka vecāks slikti domā par skolu un skolotājiem, tā nostiprinot savas pozīcijas sev izdevīgā veidā. Tādēļ mudinu uz dziļāku sadarbību starp vecākiem un skolu. Mums jābūt vienotiem. Ja tā nav, mēs nevaram sasniegt mērķi. Mērķis gan skolai, gan vecākiem ir viens — mūsu bērnu izglītotība un pozitīva attieksme pret dzīvi.
Svarīga — ja ne pati svarīgākā — ir autoritāte. Diemžēl šim vārdam pēdējos gados ir slikta “smaka” un šķiet, ka tas vairs nav moderni. No skolotāja prasa autoritāti un tajā pašā laikā gaida, ka viņš klasi vadīs maigi un saudzīgi. Savukārt vecāki cenšas būt nevis vecāki, bet draugi saviem bērniem. Tomēr no brīža, kamēr bērni ir mazi un pusaudžu vecumā, viņiem ir nepieciešams, lai vecāki būtu vecāki, nevis draugi. Jācer, ka mūsu bērniem būs un ir daudz draugu, bet viņiem var būt tikai viens vai divi vecāki. Draugs un vecāks pilda pilnīgi atšķirīgas funkcijas. Mīlestība, ko vecāki dod savam bērnam, ir tikai daļa no vecāku darba. Otra daļa ir stingrība un noteiktība. Ja skolotājam nav vecāku atbalsta, viņš var būt ļoti labs skolotājs, bet problēmu tas neatrisina.
Pēdējā laikā sabiedrībā tiek potēts, ka bērnam jābūt laimīgam un katrai dienai viņa dzīvē jābūt skaistai. Nē, tā reāli nav un nevar būt. Turot bērnus no visa pa gabalu, mēs atņemam iespēju viņam pašam risināt problēmas, pašam tikt galā ar tām. Bērns zaudē iespēju izprast cēloņu un seku likumsakarības.
