113. turpinājums. Varbūt Mirdza Ķempe. Varbūt Andris Vējāns vai Tālivaldis Brička. Bet varbūt visi trīs kopā.
113. turpinājums
Varbūt Mirdza Ķempe. Varbūt Andris Vējāns vai Tālivaldis Brička. Bet varbūt visi trīs kopā. Pirmo semināru īpatnība bija tā, ka tajos daudz mācījās ne tikai galīgi iesācēji, bet arī pieredzējuši rakstnieki varēja pieradināties pie lielākas brīvdomības.
Atceros arī vairumu no referātu autoriem, tāpat galvenos vērtētājus. Valdis Lukss, Jūlijs Vanags, Jānis Sudrabkalns, Andrejs Balodis, Jānis Grots, Anatols Imermanis, Andris Vējāns, Voldemārs Melnis, Vladislavs Kaupužs, Pāvils Vīlips, Valija Brutāne, Bruno Saulītis, Meinhards Rudzītis. Šis uzskaitījums nav pilnīgs, jo cenšos vadīties vienīgi pēc atmiņas, bet daži no pirmo semināru dalībniekiem nākamajos jau bija vērtētāju pulkā — Arvīds Skalbe, Monta Kroma, Cecīlija Dinere… Sevišķi cītīgi dzejas sekcijas darbam sekoja Ignats Muižnieks, Vitolds Valeinis, bet Arvīdu Griguli atminos tikai kā lektoru. Man mīļā atmiņā palicis sirmais Kārlis Krūza, kurš parasti nelaida garām nevienu dzejai veltītu pasākumu, parasti apsēdās kaut kur maliņā un ieinteresēts sekoja visām norisēm, tikai retu reizi iestarpinot pa piebildītei. Tā kā man vienmēr paticis patērzēt ar viediem večiem, mēs ar Krūzu kļuvām labi paziņas, bieži mēdzām pasēdēt kamīna zālē uz vecā Benjamiņu dīvāniņa un šo to pārspriest.
Tā laika semināru raksturīga iezīme bija tā, ka faktiski neviens no vecajiem dzejniekiem nemēģināja pret iesācējiem izturēties augstprātīgi, ar pārākuma apziņu. Tas varbūt tāpēc, ka nereti jaunajiem izglītības līmenis bija pat augstāks par vienu otru proletāriskas izcelsmes “veterānu”. Bet varbūt tas vienkārši bija Mirdzas Ķempes un valdes sekretāra Valda Luksa nopelns, kuri jauno dzejnieku veiksmēm un neveiksmēm dzīvoja līdzi ar lielu līdzdalības patosu. Atsevišķu “ģēniju” vīzdegunība parādījās vēlāk. Tolaik mēs visi bez bažam varējām brīvi diskutēt un runāt pretī ikvienai slavenībai, neviens par to negrasījās aizvainoties vai — pasarg dievs! — atspēlēties. Un neviens jau arī sev piešķirtās priekšrocības necentās izmantot egoistiskos nolūkos, kaut principiālos jautājumos nereti nošķīda arī pa zilai dzirkstelītei. Beigu beigās katrs varēja palikt pie sava viedokļa, necenšoties aizvainot visus citādu domu paudējus. Palicis prātā, ka strīdos visnepieklājīgākais bija Vladislavs Kaupužs, žurnāla “Bērnība” redaktors un cilvēks ar pretenzijām uz literatūras kritiķa rangu. Ja viņš bija kaut ko ieņēmis savā stūrainajā pierē, tad ne ar kādiem argumentiem šo viņa pārliecību sašķobīt nebija iespējams. Valdis Lukss šādus sasprindzinājuma brīžus centās nogludināt ar kādu joku, bet Mirdza Ķempe reiz paklusām noburkšķēja:
— Tam nu gan ir bieza āda!
Lai gan visumā gaisotne bija ļoti draudzīga, tomēr vairums no jaunajiem, kas bijām nākuši no laukiem un Rīgā pagrozījušies tikai gadu vai divus, pret pieredzējušajiem rakstniekiem izjutām krietnu bijāšanu.
Turpmāk vēl.
