Ziemellatvija.lv
FOTO: DAINIS BUŠMANIS, “LATVIJAS AVĪZE”
Tām pašvaldībām un mājsaimniecībām, kas atradīsies divu kilometru rādiusā no vēja turbīnām, kas ir vismaz 100 metrus augstas, ik gadu plānota kompensācija 2500 eiro apmērā par katru uzstādītās vēja turbīnas MW.
Tā kā sagaidāms, ka pavisam drīz vēja turbīnas Latvijas ārēs augs kā sēnes pēc lietus, klimata un enerģētikas politikas veidotāji veido drošības spilvenu, kas palīdzētu mazināt iedzīvotāju neapmierinātību ar vēja elektrostaciju (VES) radīto diskomfortu.
Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) izveidotā vēja parku potenciālo vietu karte liecina, ka Vidzemē tiks būvētas VES ar kopējo jaudu 2268 megavati (MW), Latgalē – 1155 MW, Zemgalē – 664 MW, bet Kurzemē, kur vēja ir visvairāk, – 6998 MW. Tieši Kurzemē šobrīd ir vērojama vislielākā sabiedrības neapmierinātība, Pāvilostas iedzīvotāji ir sacēlušies pret vērienīga vēja parka būvniecības plāniem pilsētas tiešā tuvumā, kompensāciju ieviešanu vērtējot kā tuvredzīgu uzpirkšanas mēģinājumu.
Nevarēs pārsniegt trīs minimālās algas
Tām pašvaldībām un mājsaimniecībām, kas atradīsies divu kilometru rādiusā no vēja turbīnām, kas ir vismaz 100 metrus augstas, ik gadu plānota kompensācija 2500 eiro apmērā par katru uzstādītās vēja turbīnas MW. Tiesa gan, kompensācijas neattieksies uz līdz šim uzbūvētajām vēja turbīnām, bet gadījumā, ja turbīnu masti tiks nomainīti pret jauniem, daudz augstākiem, kompensācijas varēs saņemt.
Turbīnas nedrīkstēs būvēt tuvāk par 800 metriem no dzīvojamajām mājām.
Aptuveni puse no kompensācijas summas tiks iedzīvotājiem un puse pašvaldībai, savukārt gadījumā, ja uzstādītās turbīnas apkārtnē nebūs mājsaimniecību, visa kompensācijas summa nonāks pašvaldībā. “Kompensācija būs pieejama tikai tiem iedzīvotājiem, kas šobrīd dzīvo teritorijās, kur tiks uzstādītas turbīnas, bet, ja kāds plāno pārvākties uz šīm teritorijām, lai tādējādi nopelnītu, tad šī kompensācija netiks maksāta,” skaidro klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis.
Kompensācijas apjoms tiks aprēķināts katras mājsaimniecības īpašniekam individuāli, tas paredzēts vismaz vienas minimālās mēnešalgas apjomā, bet nevarēs pārsniegt trīs minimālās algas. Attiecīgi pārējā summa nonāks pašvaldībā. Kompensāciju administrēšanu varētu uzņemties pašvaldības. Melnis neslēpj, ka konkrētu kompensācijas summu bija nepieciešams noteikt, lai palīdzētu investoriem sarunās ar iedzīvotājiem. “KEM skatās, kā izvairīties no kompensācijas aplikšanas ar nodokli. Lai arī KEM no savas puses neplāno kompensāciju aplikt ar nodokli, tomēr jāņem vērā, ka arī Finanšu ministrijai šajā ziņā būs savs redzējums,” teic ministrs. Paredzams, ka valdība par kompensāciju piešķiršanu izlems līdz šī gada Līgo svētkiem.
Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs atklāj, ka diskusiju process par kompensāciju ieviešanu ar ministrijām un Latvijas Pašvaldību savienību dažādo uzskatu dēļ nav bijis viegls, tikuši apsvērti vairāki varianti, tomēr risinājums ticis rasts fiksētā summā, kas nodrošinās prognozējamību gan pašvaldībām, gan mājsaimniecībām un attīstītājiem, kā arī neradīs lieku birokrātisku slogu procesa gaitā. “2500 eiro par katru uzstādīto vēja enerģijas MW ir kompromiss starp to, ko vēlējās pašvaldības un to iedzīvotāji, un attīstītāju iespējām, ņemot vērā elektroenerģijas cenas lejupejošo tendenci un nākotnes prognozes.
Šī summa faktiski ir pielīdzināma 1,5% no plānotās komersantu peļņas gada griezumā un ir līdzvērtīga maksājumiem, ko vēja parku attīstītāji maksā vietējām kopienām Igaunijā un Lietuvā,” vērtē T. Nāburgs, norādot, ka nozare konceptuāli atbalsta pēc iespējas ātrāku fiksētā maksājuma ieviešanu, jo uzskata, ka tas mazinās vietējo iedzīvotāju aizspriedumus pret vēja parkiem un palīdzēs ieraudzīt praktiskus ieguvumus.
Pāvilosta nepadosies
Lai arī kādas tiktu piešķirtas kompensācijas, teju visu Pāvilostas iedzīvotāju attieksme pret vēja turbīnu būvniecību būs noraidoša,” ir pārliecināts Sakas pagasta un Pāvilostas pilsētas apvienības pārvaldes vadītājs Ilmārs Šnore. Izņēmums būšot vien tie zemes īpašnieki, kuri vēja parkam iznomās savu zemi, bet tādus gan varot saskaitīt tikai uz vienas rokas pirkstiem. Tomēr, vērtējot ieceri par kompensācijām kopumā, Šnore Latvijas mērogā prognozē citu ainu un skeptiski vērtē: “Ar kompensācijām vēja parka būvnieki varēs uzpirkt iedzīvotājus, īpaši tos, kuri visvairāk tiks skarti. Nostrādās zināmais princips – visu, ko nevar uzbūvēt par naudu, var uzbūvēt par ļoti lielu naudu.”
Nākamā gada otrajā pusē vien pāris kilometrus no Pāvilostas un Sakas ciema vērienīgu vēja elektrostaciju projektu plāno sākt uzņēmums “K2 Ventum”. Paredzēts uzbūvēt piecdesmit piecas 230–250 metrus augstas turbīnas, katras elektrostacijas nominālā jauda iecerēta līdz pat 7,5 megavatiem. “Kāpēc vēja parki ir jābūvē pilsētās un to tiešā tuvumā, skaistās ainaviskās vietās, kāpēc tos nevar būvēt neapdzīvotās, purvainās vai degradētās teritorijās, kādu Latvijā netrūkst?” ir neizpratnē I. Šnore, uzskatot, ka attīstītāji izvēlas piepilsētas, jo tajās ir laba infrastruktūra, tāpēc projektus ir iespējams īstenot ar samērā nelieliem ieguldījumiem. Viņa vērtējumā kompensāciju izmaksāšana ir manipulācija ar cilvēkiem, tāda rīcība nav ilgtspējīgas domāšanas pamatā. “Kurš būs ieguvējs no tā, ka Latvijā izzudīs skaistas vietas? Mēs tās pēc kāda laika vairs nevarēsim nopirkt ne par kādu naudu. Tieši tāpēc cilvēkiem ir jācīnās par savām tiesībām, jo mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Nevar būt tā, ka ministrija nolemj maksāt kompensācijas, cilvēkiem tās ir jāpieņem un ar šādu situāciju jāsamierinās,” uzsver I. Šnore, informējot, ka Pāvilostas iedzīvotāji savas dzīvesvietas tuvumā vēja elektroenerģijas ražotni nevēlas. “KEM ierēdņi iebāž galvu sūnās un brauc tik tālāk, nerēķinoties ar cilvēku viedokļiem un vēlmēm. Pāvilostas iedzīvotāji nevēlas nedz turbīnas, nedz jebkādas kompensācijas. To lieliski parādīja sabiedriskā apspriešana, uz kuru klātienē ieradās vairāk nekā 250 cilvēki, lai arī tā notika darba dienā un darba laikā,” teic Sakas pagasta un Pāvilostas pilsētas apvienības pārvaldes vadītājs. Kā līdzīgu negatīvu piemēru viņš min Pāvilostas mola pagarināšanu, neieklausoties vides ekspertu viedoklī, kas novedusi pie lieliem smilšu zudumiem jūras piekrastē. “Tagad piekraste ir vienos akmeņos, ministrijai ir jādomā, ko iesākt, kā atvest smiltis atpakaļ uz piekrasti,” secina I. Šnore.
Kristīne Stepiņa, “Latvijas Avīze”, 2024. gada 23. maijs
SIF_MAF2024 #manspagastsmanapilsēta
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild“Ziemeļlatvija” un “Latvijas Avīze”.
Publikācija tapusi projektā “Mans pagasts, mana pilsēta” sadarbībā ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Zemgales Ziņas”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas”, Ziemeļlatvija” un “Latvijas Avīze”.
Reklāma