Pagājuši jau daudzi gadi kopš barikāžu laika, tomēr to dalībnieki uz jautājumu, kas visspilgtāk palicis atmiņā, gandrīz kā sarunājuši atbild – vienotība un atbalsts cits citam. Daži vēl piebilst, ka tik vienotu Latviju nav redzējuši un piemetina – diezin vai vēl redzēšot. Barikāžu laiks beidzās ar tautas uzvaru. Uzvarējām bez ieročiem. PSRS armija neuzdrošinājās neko darīt, jo bija iegūts liels starptautiskais atbalsts. 1991. gadā izčākstēja arī Interfronte, jo atklājās tās prettautiskais raksturs. Tā atbalstīja augusta puču Krievijā un ar šo soli arī beidzās tās pastāvēšana. Pie barikādēm nevienu neinteresēja, vai esi krievs, latvietis vai vēl kādas tautības pārstāvis. Visi bija kā viens pret PSRS totalitārismu. To, ka tā laika pieredze ir nozīmīga, apliecina pašreizējā situācija, ko radījusi Krievija, anektējot Krimu un karojot Austrumukrainā. Ik pa laikam, intervējot barikāžu dalībniekus, žurnālisti viņiem uzdod jautājumu, vai vēlreiz tas būtu iespējams, ja mums draudētu uzbrukums. Atbildes ir dažādas. Integrācijas politika vairāk tika organizēta ķeksīša dēļ un nav guvusi atbalstu, tās vietu aizvien vairāk ieņem Kremļa propaganda. Turklāt nesen Latvija atteicās no dalības pret šo melu propagandu, kas izraisīja izbrīnu pat eksprezidentē Vairā Vīķē-Freibergā. Tagad Latvijas Drošības policija uzskata, ka Latvijai naidīga var būt arī pareizticība, jo tās baznīca stipri savienojusies ar valsts varu Krievijā. Ko par to lai domā vienkāršais ticīgais, kurš iet pielūgt Dievu un kuram baznīcā citu vajadzību nav. Tagad aizvien aktīvāk valdībā runā par krievvalodīgo informēšanu, par TV kanālu atvēršanu viņiem. Ir pēdējais laiks to darīt, lai nosargātu to, kas uzvarēja barikādēs – tautas vienotību.
