Pirms 24 gadiem iedzīvotāji no visām Latvijas malām brauca sargāt savu nule izcīnīto brīvību. Tagad tā jau ir vēsture, kurā šo periodu sauc par barikāžu laiku.
Tas ilga no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim. Cilvēki pulcējās Rīgā, lai nosargātu 1990. gada 4. maijā atjaunoto Latvijas Republiku. Toreiz neviens nezināja, ar ko tas var beigties. Kaut paši barikāžu dalībnieki stāsta, ka arī viņiem bijuši ieroči – kāda bise, stieņi un naži, tomēr ar tiem neko nopietnu nevarēja uzsākt pret labi apbruņotu PSRS armiju.
Spriedze liek celt barikādesBarikāžu aizstāvju nevardarbīgā pretošanās PSRS OMON vienībām un iegūtais starptautiskais atbalsts novērsa PSRS vadības nodomu ieviest ārkārtas stāvokli Latvijā un no Vitebskas ievest regulāro karaspēku. Kopš 1996. gada vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku ir saņēmuši Barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi.1991. gada janvārī situācija Latvijā bija ļoti saspringta. Pēc Latvijas Kompartijas Centrālās Komitejas rīkojuma 1. janvārī OMON vienības ieņēma Preses namu, lai apturētu neatkarību atbalstošu preses izdevumu izdošanu. 4. janvārī Rīgā ieradās PSRS Iekšlietu ministrijas speciālistu grupa, lai pārtrauktu pretpadomju aktivitātes. Savukārt PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs ar formālu ieganstu nodrošināt iesaukumu armijā izdeva pavēli ievest Latvijā desanta karaspēku.Šajā laikā notika PSRS armijas uzbrukums Viļņas televīzijas tornim. Pēc tā, 13. janvāra rītā, Latvijas Tautas frontes vadītāji Dainis Īvāns un Romualds Ražuks aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties uz manifestāciju krastmalā. Aicinājumam atsaucās vairāk nekā 500 tūkstoši iedzīvotāju, lai izteiktu atbalstu lietuviešiem un apliecinātu, ka jāturpina neatkarības nostiprināšana. Vakarpusē rīdzinieki sāka veidot barikādes, bet nākamajās dienās šajā darbā iesaistījās daudzi Latvijas iedzīvotāji. Barikāžu izveidošanā liela nozīme bija uzņēmumiem, kuriem bija lielgabarīta tehnika. 13. janvārī Augstākā Padome pieņēma “Aicinājumu Latvijas tautai” un lēmumu “Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes aizsardzības štāba izveidošanu”. To vadīja Andrejs Krastiņš, bet viņa vietnieki bija Odisejs Kostanda un Tālavs Jundzis.
Visspilgtāk atceras vienotībuValcēnietis, tagadējais pensionārs Vilis Poga tolaik strādāja Valkas Meliorācijas sistēmu valsts pārvaldē par galveno inženieri. Viņš atceras, ka pilnīgi no visiem meliorācijas uzņēmumiem Latvijā aktīvi atsaucās aicinājumam un cilvēki ar smago tehniku brauca uz Rīgu. Valkā aktīvi darbojās PMK-28 Tautas frontes grupa, ko vadīja Jāzeps Gavars. Grupa kopā ar toreizējo PMK-28 vadītāju Juri Biezo, galveno mehāniķi Vili Zvirbuli un transporta priekšnieku Broņislavu Vagali nolēma sūtīt smago tehniku uz Rīgu. Uz galvaspilsētu braukt pieteicās arī daudzi strādnieki. “Visu laiku no 15. janvāra līdz brīdim, kad valsts neatkarībai briesmas vairs nedraudēja, dežurēt uz barikādēm brauca viena cilvēku grupa pēc otras. Bailes toreiz īpaši nejutām. Vismaz toreiz neviens par tām nerunāja. No rīta iesēdāmies autobusā un devāmies uz barikādēm,” saka V. Poga. Tā darīja melioratori visā Latvijā. Īsā laikā galvaspilsētas ielas piepildīja smagā tehnika. To sūtīja arī celtniecības un ceļu būves uzņēmumi, tomēr melioratoriem pēc tehnikas daudzuma bija ļoti nozīmīga loma barikāžu laikā. Vienas diennakts laikā Rīgā nogādāja apmēram 70 smagās tehnikas vienību, to skaitā vairāk par 20 bija T-100, T-130 un K-700 markas traktoru, kā arī ap 30 “KAMAZ” un “MAZ” markas automašīnu. “Man visspilgtāk atmiņā palikusi stiprā vienotība un pleca sajūta, kas bija starp barikāžu dalībniekiem. Bijām pilnīgi sveši cilvēki, bet ļoti ātri sapratāmies un šķita, ka esam pazīstami jau ilgi. Nezinu, vai vēl kaut ko tādu piedzīvošu. No tuvākajiem namiem mums pienesa tēju un maizītes. Atminos, ka viena kundze, dalot pīrāgus, jautāja: “Vai izturēsim?” Toreiz mēs neko par nākotni nezinājām. Bijām gatavi uz visu. Paldies Dievam, ka viss beidzās labi,” saka V. Poga.Nav zināms precīzs barikāžu dalībnieku skaits, jo daudzi piedalījās protesta mītiņos, bet tieši pie barikādēm nebija. PSRS specdienestu ziņojumos minēts, ka bijuši ap 80 tūkstošiem cilvēku, bet Barikāžu dalībnieku biedrība aplēsusi, ka pie barikādēm bijuši apmēram 50 tūkstoši. Ar stipru vienotību un neatlaidību Latvijas tauta panāca, ka PSRS militāristi atteicās no saviem mērķiem apspiest ar spēku barikāžu aizstāvjus.
