Pēc bruņoto islāmistu iebrukuma žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijā, noslepkavojot 12 cilvēkus, joprojām dzīvojam šī notikuma gaisotnē un nākas aizvien dziļāk domāt par kristietības un islāma ticības būtiskajām atšķirībām. Krīze starp abām aizvien padziļinās un rodas daudz jautājumu, uz kuriem grūti atbildēt. Pasaule globalizējas, Eiropā ieplūst aizvien vairāk musulmaņu. Vācijā to esot apmēram pieci procenti no iedzīvotāju skaita, bet Francijā 11 – vai pat vairāk. Arī Latvijā to skaits aug. Kā pret viņiem izturēties? Vai tiešām islāms ir tikai teroristu – pašnāvnieku reliģija, kā daudzi iedomājas? Eiropas galvaspilsētās aizvien grūtāk ir garantēt iedzīvotāju drošību. Vai tiešām Dieva vārdā drīkst slepkavot, kā tas notika Parīzē, kur slepkavas uzbrukuma laikā klieguši “Allāhs ir dižens” un “Mēs esam atriebuši pravieti”. Islāms ir tik ļoti radikalizējies, ka ticības brāļu iekšienē valda diametrāli pretēji uzskati. Korāns aizliedz pašnāvības un slepkavošanu miera laikā, taču daļa islāmistu pauž, ka ar Rietumu pasauli atrodas kara stāvoklī, tāpēc ticības vārdā drīkst arī nogalināt. Arī islāma valstīs notiek cīņa par lielāku ietekmi pasaulē. Austrumu pasaulē cilvēka dzīvībai ir cita cena. Pašnāvnieki, kas sevi uzspridzina kopā ar pēc iespējas vairāk kristiešu, patiešām tic, ka pēc nāves varēs nostāties pie Allāha labās rokas un varēs tur uzaicināt visus savus radiniekus. Islāms kategoriski aizliedz jebkādā veidā vizualizēt Muhamedu. Kristieši to drīkst un zem demokrātijas un vārda brīvības aizsega Rietumu izpratnē var pat kariķēt. Kam taisnība, kas uzvarēs šajā atšķirīgu civilizāciju cīņā? Varbūt tā būs vārda brīvība mūsu izpratne, varbūt islāma postulāts – aci pret aci, zobs pret zobu. Varbūt nevajag cīnīties, bet respektēt to, ko citi uzskata par svētumu.
