Nauda vajadzīga ne tikai iedzīvotāju kabatās, tā vajadzīga arī valdību un banku seifos.
Nauda vajadzīga ne tikai iedzīvotāju kabatās, tā vajadzīga arī valdību un banku seifos. Jo vairāk, jo labāk. Ir valstis, kurām galvenos ienākumus dod preču ražošana un tirdzniecība. Un ir valstis, kurām galvenais ienākumu avots ir dabas resursi.
Naudas guvumu regulē cenas. Mēs vērojam, cik izmisīgi saķērušies Krievijas prezidents Putins un Baltkrievijas prezidents Lukašenko — gāzes un naftas cenu dēļ cenšas viens otram parādīt “kuzkinu maķ”. Baltkrievu baķka aizgājis jau tiktāl, ka diplomātiju sāk aizstāt ar publisku gānīšanos. Savukārt Maskavas galvenā diplomātijas metode ir brutāls spiediens, cenšanās vājāko partneri nospiest ar “dubultnelsonu”.Varam tikai paredzēt, ka tagad Maskava iedarbinās visus savus slepenos dienestus, lai nekaunīgo baķku novāktu no politikas skatuves.
Šoreiz atstāsim citai apcerei Maskavas un Minskas attiecības, jo galvenie naudas ceļi, kas mūs var interesēt, attiecas uz Krieviju un Latviju. Interesanti salīdzināt.
Krievijas naftas dolāri
Krievija atplaukst ikreiz, kad pasaulē augstas naftas cenas. Putinam paveicies tajā ziņā, ka viņš valda tieši šādā ar naftas dolāriem pārbagātā periodā. Valsts nomaksājusi ārējos parādus, kādi krājās kopš PSRS laikiem. Izveidots Stabilizācijas fonds, prāvus uzkrājumus ieguldot ASV vērtspapīros. Dubultotas algas armijas virsniekiem, tiek palielinātas pensijas, bet vicepremjera Medvedeva pārziņā ir vairāki nacionālie projekti. Un ļoti liela nauda iegulst korumpēto ierēdņu kabatās, un tie ir daudzi miljardi dolāru.
Tiktāl viss skaidrs. Bet pašlaik naftas un gāzes cenas ievērojami kritušās, un Maskavā jau parunā par iespēju devalvēt rubli. Šo noskaņojumu pastiprina fakts, ka arī dolāra kurss stipri krities, tas nozīmē, ka par palētinātu naftu Krievija saņem pavieglus dolārus. Protams, gadā pirms vēlēšanām Kremlis uz rubļa devalvāciju neies, bet problēma paliek. Kaut arī tagad naudas pietiek, gribas taču vairāk.
Nesen žurnālisti finanšu ministram Kudrinam vaicāja, kāpēc aizvien Krievijai nepietiek naudas. Un Kudrins ar savu atklātību visus gandrīz apstulbināja: naftas dolāri lielā mērā Krievijā nepaliek, šī nauda aizplūst atpakaļ uz Rietumiem. Ceļoties iedzīvotāju pirktspējai, tiek pirktas importa preces, jo pašu rūpniecība nespēj pieprasījumu apmierināt. Tas arī izskaidrotu faktu, kāpēc uz Krievijas robežas mēdz izveidoties nenormāli garas automašīnu rindas.
Cits naftas dolāru ceļš ir sazagtās valūtas izvešana uz ārzemēm. Londonā vien jaunie krievi iegādājušies nekustamos īpašumus par 42 miljardiem. Arī Rīgā un Jūrmalā ieplūst šī naudiņa, ceļot nekustamo īpašumu cenas. Un valda uzskats, ka tieši šogad nelegālās naudas izvešana no Krievijas pieaugs daudzkārt, jo augstākajiem ierēdņiem jārēķinās, ka pēc prezidenta vēlēšanām viņi savu varu var zaudēt.
Latvijas situācija
Latvijai jāprot izdzīvot bez savas naftas un gāzes, tāpēc imports stipri pārsniedz eksportu. Vāji attīstīta preču ražošana ir rādītājs, kurā mēs atrodamies gandrīz vienā līmenī ar Krieviju. Bet nauda vienalga apgrozās miljardos. Ja inflācija gadā pieaug par septiņiem procentiem, tad preces veikalos tiek pirktas par 26 procentiem vairāk. Algu pieaugums šo starpību nesedz. No kurienes mums nauda?
Varam tikai aptuveni lēst, ka daļa naudas nāk no Krievijas blēžu bagātībām. Vēl jāpieskaita tā sauktā Briseles nauda. Bet pārējais ir banku izsniegtie kredīti. Tā kā Latvijas bankām trūkst naudas, lai apmierinātu kredītu prasītājus, tad tiek izmantota starpbanku kreditēšana, proti, Latvijas bankas aizņemas no Zviedrijas, Šveices, Vācijas, Lielbritānijas bankām. Šāds banku parāds ārzemniekiem jau pārsniedzis četrus miljardus eiro, un tas ir gandrīz viena gada budžeta apmērā. Banku kredīti ir tā naudiņa, kas visvairāk veicina pirktspējas pieaugumu, arī inflāciju.
Secinājums tāds, ka mums jāražo daudz vairāk eksportējamu preču. Protams, jāražo arī vietējam patēriņam, lai mazinātu atkarību no importa. Diemžēl, cukura rūpniecības likvidācija vēl vairāk darīs mūs atkarīgus no iepirktā salduma. Tas bīstami arī tāpēc, ka cukurniedru cukura ražotājas valstis nav īsti galvojami partneri: liela neraža Brazīlijā vai cita veida globālā katastrofa var visu Eiropu atstāt bez cukura.
Mazliet ar smaidu
Cenas veikalos nemitīgi pieaug, un tā ir inflācija. Mūsu valdība ar Regulatora palīdzību jau vienreiz aizliedza “Latvijas gāzei” paaugstināt cenu. Beidzās tas ar Stokholmas tiesu, un Latvijas valdība bija spiesta no budžeta samaksāt, ja nemaldos, septiņus miljonus.
Jau minēju, ka aizvadītā pusgada laikā naftas cenas pasaulē kritušās par ceturto daļu. Lētāks kļuva arī benzīns, aptuveni par trim santīmiem litrā. Avīzes šo faktu paziņoja īsziņās uz lappušu maliņām. Šogad tiek palielināts akcīzes nodoklis, un avīzēs tas tiek paziņots ar kliedzošiem virsrakstiem pāri visai lapai — benzīns maksā dārgāk par diviem santīmiem. Kurš nu te ir tas, kurš vienā gadījumā saraujas, bet citā izstiepjas?
Krievijai un dažām citām valstīm lielās cerības uz dārgiem energoresursiem šogad izjaukusi neparasti siltā ziema. Pat tad, ja pēkšņi Eiropu skartu Sibīrijas sals, cenas nevarētu pieaugt tāpēc, ka piegāžu līgumi jau noslēgti par tagadējo cenu trim mēnešiem uz priekšu. Un tad jau sekos pavasara gaidas. Tas nozīmē, ka vismaz līdz rudenim nav gaidāmas straujas cenu svārstības degvielai un līdz ar to arī gāzei.
P. S. Lukašenko, saprotams, darbojas cūcīgi. Bet kašķības ap naftas vadu “Družba” ir tikai tāds bumeranga efekts, ja atceramies agrākās Kremļa izdarības. Kad Latvija neļāva Krievijai sagrābt Ventspils ostu, Kremlis aizgrieza naftas vada atzaru uz šo ostu. Kad nesen Lietuva Mažeiķu rūpnīcu atļāvās pārdot poļiem, Maskava aizgrieza krānu arī šim naftas vada atzaram, un leišiem nācās Būtiņģes sūkņus iedarbināt pretējā virzienā, ņemot naftu no tankkuģiem.
Laikam taču pareizticīgo Dievs pārliecinājies, ka Putins gan iemācījies dievnamos mest krustus, bet savā rīcībā ir un paliek čekists. Bet Kremļa saimnieki taču visai nopietni cerēja, ka vecās impērijas robežu atjaunošanu varēs sākt ar Baltkrievijas pievienošanu.
