Atceros, ka pērn rudenī lasīju bērnam pīlādžus skolai. Tobrīd man bija atvaļinājums, pīlādži palika pāri un aiz gara laika uz balkona margas sāku no tiem veidot uzrakstu – Es mīlu Smilteni. To nofotografēju un bildi nopublicēju tviterī ar piebildi – dažiem liekas, ka ārpus Rīgas beidzas Latvija. Jūs kļūdāties – Smiltene ir lieliska mazpilsēta ar burvīgiem cilvēkiem. Atzīšos, ka sākumā šaubījos – likt, nelikt šo bildi, jo, visticamāk, lielpilsētu iedzīvotājiem radīsies iebildumi. Taču, kas izdarīts – izdarīts. Man par lielu pārsteigumu, desmitiem cilvēku šo fotogrāfiju ar parakstu ieteica tālāk, vairāk nekā simts to atzīmēja kā favorītbildi, bet, kā vēlāk atklājās, bija arī tādi, kuri to vienkārši paņēma un ielika savos facebook profilos. To visu es stāstu, jo pagājušajā nedēļā pie manis ciemojās draudzene (dzimusi un augusi rīdziniece), kura Smiltenē pēdējo reizi bija pirms vismaz četriem pieciem gadiem. Protams, šis slapjdraņķis nav īstais laiks, lai parādītu mūsu mazpilsētas skaistumu un tomēr draudzene pārmaiņas pamanīja pati.Pirmais, ko viņa ievēroja, bija daudzās renovētās daudzdzīvokļu mājas, kas vizuāli izskatās kā ieguvušas otro elpu. Tāpat pamanīja sakārtotos ceļus un ietves. Arī pilsētas centrā uzņēmumi un iestādes mazāk neesot kļuvušas, drīzāk tieši pretēji. Īsāk sakot, viņasprāt, Smiltene šo gadu laikā esot piedzīvojusi daudz labu pārmaiņu. Atliek vien novēlēt Smiltenes novada domei, uzņēmējiem un iedzīvotājiem arī turpmāk strādāt un attīstīt pilsētu tā, lai par mums šādi varētu izteikties arī pēc pieciem, desmit un divdesmit gadiem. Es nešaubos, ka mums patiesībā ir daudz vairāk, ar ko šeit mazpilsētā lepoties kā dažam labam galvaspilsētas iedzīvotājam.
