•••
Viņa raudāja,KliedzaKrustojumā netālu no mana loga.
Izsviedu smēķi, aizcirtu logu,Trīcēdams devos pie miera,Tāpat dzirdējuNelaimīgus vaidus un kunkstus,
Tie vilka mani dziļāk miega tumšajā bezdibenī,Pavedināja ar raibiem sapņiem un uzburtām ilūzijām,Viltotiem smaidiem…
Viņa sarkanā dejoja,Orientāliski būrās gar maniem gurniem,Deva kaitinošas bučasUz pieres,Uz vaiga,Uz ļipiņas,
Aiz šlipses ievilka savā harēmā,Apskāva mani
Savām feministiskajām rokām,Ak, šī melnmatainā maita!
Nosvīdis aizsitu segu,Devos muzicēt pie loga,Un kurš gan atkal vaimanājaKrustojumā, netālu no mana loga.
•••Zini, kā ir,Kad izskaties skaisti?Es pašķīstu tonnā putekļu.Kāds sirreālists tos atšķaida,Laiž pasaulē gleznu,Pārdod toKādam jaunbagātniekam,Kurš novietos to pie sienasSavā villā – Klinšainajā Kostarikā,Kur caur logu, aizrāvis elpu,Iespiests laiku apturošā rāmī,Ļaušu saulrietam noglāstīt plakstiņus.
Lūk, tā es jūtos,Kad izskaties skaisti.
•••Atkārto šos vārdus, Ko ik mašīna motorā trin,Atkārto šos vārdus, Ko ik vecis mutautā tin.Atkārto šos vārdus, Ko ik māte bērnam kliedz,Atkārto šos vārdus, Ko nauda ik vienam liedz.Atkārto šos vārdus, Ko degot kliedz siens,Atkārto šos vārdus, Ko bomzis raud ikviens.Atkārto šos vārdus, Ko teicām abi reiz,Jo skaidri paši zinām, Ka neskanēs tie otrreiz.
•••Haiti zeme trīc,Tomēr silts.Es saku – man nav vienalga,Tomēr tur ir silti.
Betona putekļu migla,Pūstošu cilvēku smakaNāsīs kož man stipri.Tomēr tur ir silti.
