Janvāra krēslā logā sitas gluži rudenīgas vēja brāzmas ar lietu un ap sirdi ir drūmi.
Janvāra krēslā logā sitas gluži rudenīgas vēja brāzmas ar lietu un ap sirdi ir drūmi. Ne jau velti saka, ka mēs esam dabas daļa. Ja tā ir nemīlīga un skarba, nekāds priecīgais prāts nav arī cilvēkam.
Nav jau arī īpaši par ko priecāties. Sarēķinot nodokļu atvilkumus no algas un vērojot cenas veikalā, kļūst skaidrs, ka dzīve kļūs tikai dārgāka, bet no mazliet lielākajām minimālajām algām ieguvējas būs vienīgi pašvaldības. Televīzijas ziņās neko labu vairs nerāda. Asinsizliešana Irākā turpinās, komentētāji ziņo par plūdiem, kuģu un lidmašīnu katastrofām, bet pašmāju ziņu vācēji stāsta, kas vēl šogad kļūs dārgāks. Nesen televīzijas raidījumā “Bez tabu” rādīja sižetu par cilvēku, kas vardarbīgas audzināšanas dēļ pēc izturēšanās kļuvis līdzīgs sunim. Vienas vienīgas drausmas.
Bāc! Kārtējā brāzma satricina logu rūtis un pārveļas pāri mājas jumtam ar ešelona gaitai līdzīgu dunoņu.
Viss, šķiet, sagriezies kājām gaisā. Ziemas vidū dabā trako rudens, peļķes lietavās ik dienu kļūst plašākas, daļa iedzīvojas bagātībā, bet vairākums solītajā treknajā gadā sev paredz vēl lielāku nabadzību. Nesen kāds Valkas patversmes iemītnieks žurnālistei intervijā atzinās, ka jaunībā sapņojis par brīvību un tālām zemēm, bet nu jūtot dzīves apnikumu. Viņš diemžēl nav vienīgais, kurš vecumdienās tā jūtas.
Kur rast spēku tādos skarbos laikos? Pirms dažām dienām paziņa savā dārzā man rādīja uzziedējušu atraitnīti. Kā baltu brīnumu janvāra dubļos. Tā bija uzplaukusi, nedomājot, ka tūlīt var uznākt sals. Trauslajā ziedā jautās spēks, kas bija stiprāks par lietu un vēja brāzmām.
