Magarama Radžabalijeva senču dzimtene ir Dagestāna, bet viņš sevi uzskata par smiltenieti.
Magarama Radžabalijeva senču dzimtene ir Dagestāna, bet viņš sevi uzskata par smiltenieti. Te dzīvo viņa krustdēls, bet radiniekus apciemot viņam jādodas gan uz Dagestānu, gan uz tālo Sibīrijas pilsētu Ņagaņu.
Sagaidot Jaungadu, Magaramam šampanieti glāzēs liet nācās trīs reizes. Pirmo, kad Jaungads iestājās naftinieku pilsētā Ņagaņā, kurp viņš bija devies apciemot radinieku ģimenes. Otro, kad raķetes uzvijās debesīs Latvijā, un trešo, kad radinieki svētkus atzīmēja viņa senču dzimtenē.
Nākamais ceļojums paredzēts vasarā
Kopā ar Magaramu uz Sibīriju devās arī viņa krustdēls Jānis Tiltiņš. “Krusttēvam tur dzīvo māsas. Viņš piedāvāja aizbraukt līdzi. Man tādas iespējas otrreiz noteikti nebūs, tāpēc piekritu,” sajūsminās Jānis. Magarams piebilst, ka nākamais ceļojums paredzēts vasarā uz Dagestānu. Jānis varēs doties līdzi arī uz Dienvidiem, jo krusttēvs uzskata, ka puisim jaunībā ir jāizmanto iespējas paceļot.
Sibīrija abus ceļotājus sagaidīja ar mērenu salu, kas no Latvijas atbraukušajiem šķita gandrīz nepanesams. Izrādījās, ka šī ziema ir silta — decembra beigās termometra stabiņš rādīja tikai mīnus 30 grādu. 4. janvārī piedzīvots nepieredzēts brīnums — temperatūra pacēlusies pat līdz nullei. Ierastā ziemā Ņagaņā jārēķinās ar mīnus 40 vai 50 grādiem. Iepriekšējā ziemā bijis pat 57 grādus spēcīgs sals.
Senāk bijusi ieslodzīto nometne
Magarama radi Sibīrijā nokļuvuši pēc naftinieku skolas beigšanas. Padomju gados jaunos speciālistus tur sūtīja praksē, un viņi tur palika arī pēc tās beigām.
Vilcienā Jānis un Magarams pavadīja trīs diennaktis, jo bija jāveic aptuveni 4000 kilometru garš ceļš. Sākumā diennakts līdz Maskavai, tālāk — līdz Ņagaņai, kas ir dzelzceļa galējais punkts. Tālāk sākas briežkopju ciemati. Šajā apvidū visi galvenie ceļi ved uz naftas atradņu vietām. Arī pilsētas veidojušās to tuvumā. Kur tagad ir Ņagaņa, senāk bijusi ieslodzīto nometne. No tiem laikiem vēl saglabājušās dažas celtnes, bet pamazām šo teritoriju pārņem civilizācija. Ņagaņā ir 80 tūkstoši iedzīvotāju, pārsvarā naftinieki un viņu ģimenes. Tā ir lielā zeme, no kurienes cilvēki dodas strādāt uz tā saucamo mazo zemi jeb urbumiem. 15 dienas viņi strādā un dzīvo vagoniņos, 15 — atpūšas.
Pilsēta ir ar ļoti labi attīstītu infrastruktūru. Algas septiņas astoņas reizes pārniedz to summu, ko saņem strādnieki Latvijā. Parasts cilvēks pelna gandrīz divus tūkstošus dolāru mēnesī. Liela nozīme ir stāžam — jo ilgāk esi dzīvojis Sibīrijā, jo lielāka alga. Par katru bērnu ģimene no pašvaldības saņem deviņus tūkstošus dolāru. Ja ģimenē ir trīs bērni, pilsēta atvēl 750 tūkstošus rubļu. Pievienojot iztrūkstošo summu, viņi var iegādāties jebkuru dzīvokli.
Pašvaldība tērē ievērojamus līdzekļus
Nenoliedzami, ka viņi strādā smagu darbu, jo Sibīrija ir Sibīrija. Cilvēki agrāk pensionējas, bet dzīvo labi. To var spriest arī pēc viņu mājām. Visi dienesti strādā ļoti labi. Jebkurā laikā var izsaukt taksometru, un pāris minūtēs tas būs klāt. Par latu var nokļūt jebkurā pilsētas daļā. Smiltenieši tur viesojās Jaungada sagaidīšanas laikā un bija patīkami pārsteigti, ka Ņagaņa ir pilnībā apgaismota.
Katru gadu pašvaldība tērē ievērojamus līdzekļus, lai pilsētas galvenajā laukumā izveidotu ledus skulptūras. Šogad ledus pilsētiņa bijusi mazāka, jo izpalicis šiem veidojumiem vajadzīgais sals. Mākslinieki izveidojuši tikai trīs ledus kalniņus, pili, labirintu, Sniegbaltīti, Salaveci un 2007. gada simbolu — cūku.
Lai gan sibīrieši žēlojušies par silto ziemu, Magaramam 30 grādu aukstums nav šķitis patīkams. Viņam kā dagestānietim vairāk patīkama ir Latvijas šāgada ziema. Tā esot kā īsta Dagestānas ziema, jo arī tur vakarā sniegs uzsnieg, bet no rīta jau viss nokusis.
Ripo pēdējos gados ražotas automašīnas
Jānis sajūsmināts stāsta, ka izmantojis iespēju un devies uz kādu slēpošanas trasi. Šis sporta veids sibīriešiem ir ļoti ierasta liela, un viņi ziemā uz slēpēm pavada lielāko daļu brīvā laika. Speciāla trase izveidota arī snovbordam. “Pasmagi gāja. Viņiem tā ir ikdiena, bet Latvijā uz slēpēm uzkāpt iznāk reti,” Jānis atzīst, ka viņam bija grūti turēties līdzi pieredzējušajiem slēpotājiem. Magaramu, šī izklaide vispār neaizrauj. Viņš pasmaida, ka dzimis Dagestānā un tāpēc ar ziemas sporta veidiem neaizraujas.
Smiltenieši Magaramu pazīst kā autosporta entuziastu. Viņš ir arī viens no tiem, kas palīdzējis veidot Jāņa brāļa Raimonda autosportista karjeru, jo ilgus gadus ir viņa auto mehāniķis.
Vaicāts, vai viņa radiem Sibīrijā nav līdzīgas aizraušanās, Magarams stāsta, ka Ņagaņā ar tehniskajiem sporta veidiem neaizraujas. Tur ziemā visi slēpo, bet vasarā vairāk iecienīti cīņas sporta veidi.
Smiltenieši novērojuši, ka pa naftinieku pilsētas ielām lielākoties ripo pēdējos gados ražotas automašīnas. No ārzemju auto pārsvarā ir Japānā ražotie. Bijuši pat tādi modeļi, kurus Magarams nemācējis atpazīt. Tomēr pārsvarā tur ir jauni “Žiguļi”, “Volgas”, no apvidus auto — “Ņivas”, bet no smagajiem — KRAZ un URAL. Sabiedriskajam transportam arī vietējais ražojums — “gazeles”.
Autoceļi Sibīrijā ir notīrīti un ar piebrauktu sniegu. Neviens īpaši “nelido”, bet pārvietojas ar ātrumu aptuveni 60 kilometru stundā.
Ķiplokus un tomātus ēd ar pankūkām
Smiltenieši uzskata, ka Ņagaņā cilvēki prot svinēt svētkus un dara to ar vērienu. Visgrandiozākie tur ir pilsētas svētki, uz kuriem viņi var atļauties uzaicināt visdārgākos Maskavas māksliniekus. Sava svētku diena ir santehniķiem. Piemēram, sētniekiem pilsētas centrā ir uzcelts piemineklis un arī ir sava svētku diena. “Vai mūsu sētnieki sliktāk strādā?” vaicā Magarams.
Jānis stāsta, ka daudz atšķirīgā ir arī ēšanas tradīcijās. Viņam bija grūti pierast pie dagestāniešu virtuves. “Viss bija tāds kā sāļš, daudz sīpolu, ķiploku un visādu stipru garšvielu. Viņi samaļ ķiplokus, pieliek tomātus, ūdeni un to ēd ar pankūkām,” brīnās Jānis. Maltītēs vairāk tiek izmantoti rīsi, makaroni un miltu ēdieni, mazāk — kartupeļi. “Jābūt pikantam, bet šitam cilvēkam — nepatīk,” pasmaida Magarams.
Nauda dzīvē ir sīkums
Uzklausot stāstījumu, vaicāju Magaramam, vai labāk nav dzīvot Sibīrijā, jo tur cilvēki ir pārtikušāki. “Sapņot nav kaitīgi, bet es nesūdzos. Jābūt priecīgam par to, ko Dievs ir devis. Man pietiek ar to, kas man ir, un viņiem tur varbūt arī problēmu netrūkst,” saka smiltenietis. “Laime nav naudā. Maizes kukulītis maksā 30 santīmu, bet, ja es teikšu, ka tā cena ir divi kilogrami zelta… Vai jums tas zelts atnesīs laimi, ja nebūs maizes? Domājat, ka tiem, kuriem daudz naudas, ir viegli? Viņi pat atpūsties nevar, jo vismaz desmit viņus uzmana un sargā. Nauda dzīvē ir sīkums.
