Jānis Gudrinieks Valkā ir visnotaļ pazīstams ne tikai kā mūziķis, bet arī kā cilvēks ar savu īpašu dzīves stilu.
Jānis Gudrinieks Valkā ir visnotaļ pazīstams ne tikai kā mūziķis, bet arī kā cilvēks ar savu īpašu dzīves stilu. Tas viņu dara atšķirīgu no citiem vienaudžiem. Jānis atzīst, ka nedzīvo pēc sevis vai cita izveidotas programmas. Viņš ir improvizators un lielākoties vadās pēc iekšējām, impulsīvām sajūtām.
Jānis nešaubās, ka viņa dzīve ir interesanta, jo tā nav vienmuļa. “Visu laiku atrodos ceļā. Man ir daudz draugu dažādās Latvijas pilsētās, un ar to varu lepoties. Viņi ir forši cilvēki,” nešaubās jaunais mūziķis. Viņš ir Latvijā pazīstams kā ļoti daudzu jauno vokālistu konkursu uzvarētājs un laureāts. Estrādes vokālista karjeru viņš ir pārtraucis. Pašlaik nereti valsts mēroga festivālos laurus plūc viņa grupa “Post marka”, taču Jānis ar panākumiem nelielās, vien tos piemin kā garāmejošus dzīves mirkļus. Mūziķis ar saksofona spēli plāno iesaistīties kādā jauno mūziķu projektā Cēsīs. Šie cilvēki esot galīgi traki un neparasti, bet ļoti labi profesionāļi.
Allaž vilina mājas un ģimene
Jānim pēc Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolas beigšanas diplomā rakstīts, ka viņš ir profesionāls mūziķis saksofonists, ansambļa un orķestra vadītājs. Daudz draugu Jānim ir Rīgā, arī Smiltenē, kur viņš savulaik strādāja. Liela daļa draugu ir muzikanti un brīvdomātāji. Jaunietis uzskata, ka draudzība kļūst ciešāka, ja draugus apciemo. Vēl Jānim itin bieži iznāk braukāt pa dažādām Latvijas vietām kopā ar grupu “Post marka”. Lielāko daļu laika viņš pavada ārpus Valkas, tomēr savu dzimto vietu uzskata par bāzes pilsētu un allaž cenšas atgriezties ģimenē. “Man patīk, ka Valka ir mazpilsēta, tajā nav piebāztības un burzmas. Te jūtos kā savējais. Man ir grūti būt prom no mājām ilgāk par piecām dienām. Nesaprotu, kā, piemēram, Rīgā studējošie neapmeklē dzimtās mājas pat mēnesi vai divus,” stāsta mūziķis. Viņam ir bijuši piedāvājumi strādāt Rīgā par sešiem simtiem latu mēnesī, taču, parēķinot transporta, mājokļa īrēšanas un citus lielos izdevumus dzīvošanai galvaspilsētā, allaž nākas secināt, ka Valkā ar 300 latu algu var dzīvot tikpat labi. Protams, tas neizslēdz iespēju itin bieži aizbraukt pie draugiem uz Rīgu izklaides nolūkos. J. Gudrinieks ir pārliecināts, ka Valkā var izklaidēties ne sliktāk kā Rīgā, vajag vien izdomu. Visiem, kuri skandina, ka Valkā nav ko darīt, viņš nepiekrīt un uzskata, ka šiem cilvēkiem acīmredzot pietrūkst fantāzijas. Visaugstāk puisis vērtē tos draugus, kuriem “ir fiška un galvā darās neiedomājamas lietas”. To var izvērtēt kaut vai pie alus glāzes. Jautāts par tīkamām ēdmaņām, Jānis atbild, ka atšķirībā no pārējiem ģimenes locekļiem neēdot vienīgi sēnes. Nekādā veidā. Dažkārt gan mamma iemānot ļoti smalki sakapātas zupā. Arī tad ar gariem zobiem viņš cenšas izlasīt lielākos gabaliņus.
Pa drusciņai no visiem stiliem
Valmierā, Rīgā, Cēsīs un citās vietās draugu kompānijās viņš ir viens no jaunākajiem, vien Smiltenē esot vecākais. “Man patīk kontaktēties ar nedaudz vecākiem cilvēkiem, jo viņiem ir lielāka dzīves pieredze un allaž kaut ko varu mācīties, secināt un uzklausīt viņu padomus. Šī iespēja paver plašāku diapazonu vērtēšanai un salīdzināšanai. Mācīties tikai no savām kļūdām ir aplami, turklāt to būs pārlieku daudz,” pārliecināts Jānis. Viņu vada izjūtas. Piemēram, otrdien Jānis sajuta vēlmi sevi safrizēt. Viņam ir slikta pieredze ar frizieriem, tāpēc viņš centās atrast veidu, kā pašam sevi sakopt. Garo matu īpašniekiem tas neesot sarežģīti, vien prasa iemaņas katras matu šķipsnas apstrādei un vairāk laika, nekā sēžot profesionāļa krēslā.
J. Gudrinieks nevēlas definēt savu ģērbšanās stilu, jo pa drusciņai esot no daudziem. Viņš nav nedz metālists, nedz reperis, hipijs vai gopers. Jānis par sevi ironizē, ka dažbrīd staigājot pat treniņbiksēs. Der viss, kas patīk konkrētajā mirklī. Ārējais veidols nav iemesls cilvēku ielikt kādā nosacīta plauktiņā. Jāņa paraugs ir arī saksofona skolotājs Cēsīs Zintis Žvarts. Viņš ir īpaši matainais, ar bizi gandrīz līdz dibenam un nēsā ādas apģērbu, taču klausās savam izskatam netipisku mūziku — blūzu un džezu, nevis metālu.
J. Gudrinieka interešu lokā ir dažāda mūzika, beidzamajā laikā arī industriel, šturms (elektronisku skaņu vētra), patīk arī viegls house un cita elektroniskā instrumentālā mūzika, kura agrāk nepavisam negāja pie sirds.
Labākās ir paša gatavotas dāvanas
J. Gudrinieks savulaik ir beidzis privāto Rezakas pamatskolu ar obligāto mūzikas novirzienu. Šajā skolā mācījās bērni ar jau izteiktām individualitātes pazīmēm. “Pēc ilgākas laika distances vērtējot, mēs visi 40 bijām īpaši, kā viena liela ģimene. Dzīvojām mežā, bez jau tolaik ierastās komunikācijas ar ārpasauli. Pedagogi mūs veidoja par māksliniekiem, un, šķiet, par tādiem arī kļuvām,” vērtē Jānis.
Viens no viņa pašizpausmes veidiem ir fotografēšana. Jānis ir fotogrupas “Reflex” dalībnieks un allaž piedalās dažādās izstādēs, tostarp arī tēlotājmākslas. Ja tuviniekiem, draugiem vai paziņām nepieciešama dāvana, jaunietis labprātāk dažas stundas pasēž pie rakstāmgalda, lai šo dāvanu izgatavotu pats. Protams, vieglāk un ērtāk būtu nopirkt, taču dāvanas saņēmēji spēj novērtēt roku darba ieguldījumu, un viņiem tas sagādā patiesu prieku. Jānis piekrīt atziņai — ja cilvēks iekšēji jūtas kā mākslinieks, viņš var izpausties dažādos mākslas žanros. Ne vienmēr cilvēki to apzinās. Atliek vien pamēģināt, un “viss rullē”.
Mazie audzēkņi ir pārākie prātvēderi
J. Gudrinieka maizes darbs ir J. Cimzes Valkas mūzikas skolā. Viņš bērniem māca saksofona spēles pamatus un vēl ir jauniešu kora “Ancora” kormeistars. Jānis izvairās no atbildes par kora dzīvotspēju nākotnē. “Ja uz mēģinājumu pirms uzstāšanās un uz koncertu atnāk 20 koristu, tad pēc koncerta, visticamāk, būs pieci. Daudziem šķiet, ka viņi ir paveikuši lielu darbu un var atpūsties. Gaužām aplami, jo nepieciešams gatavoties skatēm un nākamajiem koncertiem. Šķiet, korī ir atrisinājusies tenoru trūkuma problēma. “Ancora” pašlaik izskatās kā stabils kamerkoris vai kameransamblis,” vērtē kormeistars.
Lūgts raksturot savus deviņus mūzikas skolas audzēkņus, Jānis attrauc, ka “viņi ir baigie prātvēderi”, jo īpaši maziņie (sešgadīgie), kuri vēl nespēj aizsniegt saksofona apakšējās klapītes, tāpēc mācās blokflautu. Biežākais aizbildinājums par neiemācīto ir apgalvojums, ka pietrūcis laika. Kāds cits, kurš nav iemācījies nevienu no uzdotajām notīm, uzskata, ka viss ir kārtībā, jo “atrodas mācību procesā”. Pašlaik uzcītīgākais un ar labiem dotumiem mūzikā ir Toms Žīgurs. Skolotājs uzskata, ka no viņa varētu izveidoties labs mūziķis. Jautāts par iespējamām dzīves stila izmaiņām pēc pāris gadu desmitiem, skolotājs atbild, ka pašlaik aktuālas ir mācības augstskolā, taču nekas vērienīgāks par darbu mūzikas skolā un spēlēšanu “Post markā” nav iecerēts.
