Reiz kāda sieviete man teica, ka var domāt sliktas domas un tiešām kļūst slikti un var sliktā brīdī domāt labu un kļūst vieglāk. Tā ir attieksme. Nav nekas jauns, ka, parādoties pirmajiem pavasara vēstnešiem un siltajiem saules stariem, ne tikai daba, bet arī cilvēki sāk mosties un kļūst dzīvespriecīgāki. Viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurš visos četros gadalaikos sevī spēj saglabāt un uzturēt patiesu dzīvesprieku un novērtēt ikdienišķos sīkumus, kuros smelties pozitīvismu un laimi, ir smiltenietis Didzis Spunde.
Iepriekš šīs īpašības Didzī biju novērojusi, nejauši sastopoties ceļā un redzot viņu biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” rīkotajos pasākumos. Intervijas laikā vēl vairāk apjaušu, ka šīs emocijas nebūt nav uzspīlētas. Viņš vienkārši tāds ir, un, redzot cilvēku smaidām no sirds, nevar nepasmaidīt pretim. Vēl apbrīnojamāk, ar kādu vieglumu un bijību Didzis runā par jebkuru tēmu.
Bez biedrības būtu citādākPar garlaicību Didzis nesūdzas, jo katra diena ar kaut ko ir piepildīta. Smiltenē viņš kā brīvprātīgais darbojas biedrībā “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām”, kur pienākumos ietilpst saimnieciskās lietas. Taču palīdzību neatsaka arī citos darbos, ko apkārtējie novērtē. Viņš ir pateicīgs, ka mūspusē pastāv un aktīvi darbojas šāda invalīdu biedrība, jo tā dod pozitīvu lādiņu katrai dienai, ļauj pieņemt katru cilvēku tādu, kāds viņš ir, un apzināties, ka esi vajadzīgs. Didzis atzīst, ka bez biedrības ikdiena būtu pavisam citādāka, taču negrasās uzreiz spriest, vai sliktāka, jo katrs pats esot savas laimes kalējs.
Jāskatās ar paceltu galvu“Nevajag domāt drūmas domas, dzīvē jāskatās ar paceltu galvu. Nevienam jau nepatiks, ka staigāsi bēdīgs un ar nokārtu galvu,” uz jautājumu, kā izdodas saglabāt dzīvesprieku, ar smaidu sejā atbild vīrietis. Ja arī apkārt nākas dzirdēt negācijas, tās jācenšas laist gar ausīm. Atslēga uz apmierinātu dzīvi arī nozīmē būt sabiedriski aktīvam, pašam jārīkojas, jāizrāda iniciatīva, jāprot novērtēt to, kas ir, un tas jāizbauda.“Viens no maniem vaļaspriekiem ir braukšana ar velosipēdu. Siltajā laikā to izmantoju gan kā pārvietošanās līdzekli ikdienā, gan prieka pēc. Vispār man patīk sports, arī brālis savulaik aktīvi nodarbojās ar vieglatlētiku. Pēc pāris mēnešiem klāt būs vasara un invalīdu biedrība rīkos sporta spēles. Tās es ļoti gaidu, jo var izpausties dažādās disciplīnās. Mājās ikdienā es nesportoju, jo ar svaru man nav problēmu un muskuļus audzēt pagaidām nav vajadzības,” smej Didzis.Viņš labprāt izlasa kādu labu grāmatu, taču sezonā nesmādē dārza darbus, no tiem visvairāk pie sirds iet tomātu audzēšana. Tieši saliekot kopā visus šos ikdienišķos darbus un notikumus, rodas laimes sajūta.
Atvērts jauniem notikumiemNupat ir sācies jauns gads. Didzis saka, – jātic, ka katrs nākamais gads atnesīs cilvēkam kaut ko labu, tad tā arī būs. Viņš par to pārliecinās gadu no gada. Spilgtākie notikumi pērn saistās ar biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” kopīgi rīkotajiem pasākumiem, kas vienkopus pulcē Smiltenes, Strenču un Valkas novadu ļaudis. Īpaši sirsnīga esot bijusi gada balle. Taču pats spilgtākais notikums noteikti ir ciemošanās pie brāļa Gata Amerikā, kur nosvinēti Ziemassvētki un sagaidīts 2015. gads. “Pabiju Amerikā vairākas nedēļas un tur piedzīvotais un sajustais nav vārdos aprakstāms. Mēdz teikt, ka Amerika ir sapņu zeme. To par tādu patiešām var nosaukt, jo dzīves līmenis, cilvēki un pati daba ir ļoti atšķirīga no šejienes. Taču tā kā esmu Latvijas patriots, ar prieku braucu uz Savienotajām Valstīm un ar tikpat lielu prieku atgriezos mājās. Te pie mums arī nemaz nav tik slikti, kā kādam reizēm gribas domāt,” stāsta Didzis. Nevar nepiekrist arī viņa teiktajam, ka jāprot paņemt labākais no tā, ko dzīve mums sniedz un piedāvā, tas jāizdzīvo, bet, lai tā notiktu, jāprot būs atvērtam.VIEDOKLISDiāna Vītola, biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” valdes priekšsēdētāja:
– Didzis ir ļoti jauks un izpalīdzīgs. Viņš ir cilvēks, uz kuru var paļauties jebkurā situācijā par visiem simts procentiem. Esam pazīstami jau aptuveni deviņus gadus, un varu teikt, ka viņš ir ārkārtīgi pozitīvs cilvēks, tas nāk no ģimenes un ir ļoti būtiski. Sabiedrībā vairāk vajag šādus cilvēkus. Nereti, kad pašai liekas situācija kļūst bezcerīga, tieši Didzis ir tas, kurš uzmundrina, kaut patiesībā vajadzētu būt otrādāk. Redzot šādus cilvēkus kā Didzis Smiltenē vai Antra Else Strenčos, ar tik ārkārtīgi pozitīvu attieksmi un vienmēr aktīvus, gribas teikt, ka mums vienkārši nav tiesību būt neapmierinātiem ar kaut ko. No viņiem mēs ikviens varam ņemt piemēru, jo šī attieksme iedvesmo iet un darīt, nevis sēdēt rokas klēpī salikuši un pīkstēt par to, cik viss ir slikti. Ja cilvēki, neskatoties ne uz ko, var izdarīt tik daudz labu un labestīgu, arī mums jāķeras klāt un jādarbojas. Esmu pateicīga, ka man līdzās ir viņi.
