Aizvadītajā sestdienā, 3. janvārī, Latviju pāršalca traģisks gadījums par jūrā pie Kolkas raga pazudušo kaitbordistu. Tas nonāca galveno ziņu virsrakstos un tika apspriests neskaitāmos sociālo tīklu ierakstos. Skumjais notikums vēlreiz apliecināja, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji, tostarp no Smiltenes novada, ir gatavi rīkoties pašaizliedzīgi, lai palīdzētu līdzcilvēkam, kuru pat personīgi nepazīst.
Sociālajos tīklos Facebook un draugiem.lv bija izveidota grupa AtrodamRenāru, kurā īsā laikā reģistrējās vairāki tūkstoši brīvprātīgo, lai vienotos kopīgiem spēkiem un atrastu jūrā pazudušo sportistu. Vairāki simti no viņiem naktī no pirmdienas uz otrdienu devās uz Kurzemi, ar cerību piekrastes zonā atrast kaitbordistu. Vēl daudzi citi palīdzēja ar nakts meklēšanā nepieciešamo ekipējumu, siltu tēju un vietu, kur sasildīties. Sociālajos tīklos nepamanīts nepalika arī Smiltenes pagastā dzīvojošā aitkopja un viedokļu paudēja Andra Paula-Pāvula publicētais ieraksts, ka otrdienas rītā kopā ar z/s “Rožkalni” īpašnieku Ivaru Ādamsonu un viņa privāto lidmašīnu iesaistīsies meklēšanas darbos no gaisa. Vēlme palīdzēt radās A. Paulam-Pāvulam.“Jūrā pazudušo vīrieti personīgi nepazinu, bet tajā pašā laikā iesaistījos ģimenes apstākļu dēļ. Viena no manām meitām ir ieprecējusies kaitbordistos un pati kļuvusi par aktīvu sportotāju. Mani pieslēdza Facebook grupai, kura organizēja brīvprātīgos glābējus, darbu skaņojot ar Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centru (MRCC) un Valsts robežsardzes Operatīvās vadības dienestu,” stāsta aitkopis.Vīrietis teic, ka I. Ādamsons esot krietns kaimiņš un palīdzību nekad neatsaka, turklāt bijusi kāda liktenīga sagadīšanās. “Kad zvanīju Ivaram, viņš uzreiz piekrita lidot, jo 3. janvārī viņš pats esot bijis ekskursijā Kurzemes jūrmalā un redzējis šos četrus puišus kaitojot. Kaitošanā pamata noteikums ir: kaitot drīkst tikai tad, ja vējš pūš uz krastu un puiši to ievēroja, kaitojot atklātā jūrā no Pitraga puses uz Kolkas ragu. Renārs kaitoja grupas priekšā, kā pirmais sasniedza ragu, bet līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēļ pārkāpa drošas kaitošanas robežu un iebrauca zonā uz ziemeļiem no raga, kur tālāk pa vējam ir tikai plašais Rīgas jūras līcis. Tā rezultātā Renāram zuda iespēja nokļūt krastā bez palīdzības,” zina teikt A. Pauls-Pāvuls.Viņš turpina, stāstot, ka no atklātās jūras nākošais vējš pārskrien mums pāri arī Smiltenē, bet ūdens paliek līcī un griežas. Veidojas straume, kura no sākuma nes uz līča vidu, tad uz vietu krastā, ko senie zvejnieki sauca par mantu izmešanas vietu jeb tiptihu – ar centru Pūrciemam un Melnsilam pa vidu jeb Pilsupei un Melnsila upei pa vidu. Par šā senā stāsta patiesību, pēc aitkopja teiktā, praksē ir pārliecinājušies MRCC analītiķi, kuri modelē dreifa kartes un diezgan precīzi bija uzmodelējuši pazudušā kaitbordista tuvošanos krastam naktī no 5. uz 6. janvāri. Tādēļ arī naktī uz 6. janvāri krastā notika lielā dežūra. “Bija sarunāts, ja Renārs naktī nenonāk līdz krastam, Valsts robežsardzes Operatīvās vadības dienesta vadībā rīkojam meklēšanu, piesaistot privātās lidmašīnas un helikopteru, jo, ja šajā brīdī krastā neizmet, tad aiziet pa apli projām jūrā. Bijām gaisā starp Blomi un Cēsīm, kad mums paziņoja – viss noticis precīzi, kā modelējis MRCC, turklāt skaudri atbilstoši seniem zvejnieku novērojumiem. Sportists bija izmests krastā,” saka A. Pauls-Pāvuls.Viņaprāt, dienesti rīkojās profesionāli pēc reglamenta, taču skaudrais notikums liek aizdomāties par vairākām lietām, vērtībām un drošību. “Ceru, ka jauniešiem un ikvienam iedzīvotājam šī traģēdija būs laba mācība, jo Dievs sarga tos, kuri paši sevi sargā. Padomāsim vairāk par savu drošību 2015. gadā, kas Latvijā iesākās ar šo skumjo vēsti,” aizdomāties mudina Smiltenes pagasta iedzīvotājs.Vienlaikus šādi un līdzīgi gadījumi, kad līdzcilvēkiem ir nepieciešama tūlītēja palīdzība, parāda, cik ārkārtīgi liels spēks ir Latvijas iedzīvotājos, cik vienoti, rīkoties spējīgi, cerību un ticības pilni ir cilvēki neatkarīgi no to sociālā stāvokļa, tautības un citiem faktoriem.
