“Jaunībā gribējās apskatīt pasauli, nopelnīt naudu, izbaudīt brīvību un vēju,” atzīst 74 gadus vecais Valkas naktspatversmes iemītnieks, kurš te nodzīvojis jau pusgadu. Pavisam patversmē apmešanās vietu atraduši trīs vīrieši.
“Jaunībā gribējās apskatīt pasauli, nopelnīt naudu, izbaudīt brīvību un vēju,” atzīst 74 gadus vecais Valkas naktspatversmes iemītnieks, kurš te nodzīvojis jau pusgadu. Pavisam patversmē apmešanās vietu atraduši trīs vīrieši. Drīzumā apmetīšoties arī divas sievietes.
Sirmgalvis ir runīgs un gatavs “Ziemeļlatvijas” žurnālistei izstāstīt visu savu dzīvi. Pa dienu viņš galvenokārt uzturoties slimnīcas pagrabstāvā un lasot grāmatu. Pusdienlaikā aizejot uz zupas virtuvi, bet vakarā sešos ierodas patversmē, padzer karstu tēju, apēd divas baltmaizes šķēles un līdz gulētiešanai klausās savu veco “vefiņa” radioaparātu, galvenokārt ārzemju raidstaciju ziņas. Uz naktsskapīša tikš divi padomju laika modinātājpulksteņi, turpat stāv neliels termoss, metāla krūzīte un cukura aizstājējs. Netālu no kārtīgās gultas, kas saklāta ar baltiem palagiem un siltām vilnas segām, piesliets kruķītis, bez kura onkulis vairs nevarot paiet. Viņš atzīst, ka kājas esot slimas, jo jaunībā smagi strādājis Sibīrijā. Vīrietis ik mēnesi saņem 65 latu pensiju. No tās viņš norēķinās par patversmes pakalpojumiem — 30 santīmu par nakti —, pārējā nauda esot pašam iztikšanai. Nekas daudz pāri nepaliekot, jo šad tad griboties iedzert kādu stiprāku dzērienu. Ģimenes onkulim nekad neesot bijis, jo viņš baidījies no sieviešu neuzticības, arī bērnu nav. Sirmgalvis atzīst, ka arī draugu viņam neesot, jo dzīvojis noslēgtu un savrupu dzīvi. Pirms pensijas viņš strādājis vietējā tirdzniecības organizācijā par krāvēju, dzīvojis privātmājā. Mainoties laikiem, mājai uzradies īpašnieks un onkulim palūdzis izvākties. Sirmgalvis trīs gadus pavadījis Sedas veco ļaužu mītnē, bet no turienes dabūjis aiziet. Viņam nav paticis dzīvot barā un ievērot striktos kārtības noteikumus. Pensionārs atklāti saka, ka šitā dzīve ir apnikusi un viņš domājot par aiziešanu mūžībā.
Istabā, kurā atrodas trīs gultas un skapis, saknupis sēž aptuveni 40 gadu vecs vīrietis, kurš patversmē dzīvo kopš decembra. Viņš ir nerunīgs, ar izvairīgu acu skatienu un nospiests. Tik vien izdodas uzzināt, ka strīda dēļ nācies aiziet no ģimenes. Savukārt trešo iemītnieku neizdodas sastapt, jo viņš strādā par kurinātāju.
Naktspatversmes dežurante Elma Arosone atzīst, ka darbs viņai patīk. Agrāk viņa ilgus gadus strādājusi medicīnas jomā.
Dežurantes pienākumos ir uzvārīt tēju, ar karstu ūdeni apliet sauso zupu un izdalīt maizi. No rīta iemītnieki saņem tikai tēju un baltmaizi. Kad nepieciešams, automātiskajā veļas mazgājamajā mašīnā jāizmazgā iemītnieku drēbes un tās arī jāizgludina. Ik pēc desmit dienām jānomaina gultasveļa.
“Ir man viņu žēl, un tiem jaunajiem gan vajag savu jumtu virs galvas. Tikai dzeršanas dēļ tas ir pazaudēts,” atzīst E. Arosone.
