Drustu tautskolā zināšanas apgūst, vadoties pēc ģimeniskas vides principiem

Zinot par pēdējos gados panāktajām reorganizācijām daudzu mazo skolu sakarā, grūti iedomāties mācību iestādi, kurā zinības apgūst vien daži skolēni. Taču tāda ir Drustu tautskola “99 Baltie zirgi”. Tur no 1. līdz 9. klasei mācās deviņi bērni, viens apgūst pirmsskolas izglītības programmu.

Tā ir biedrības “Tautskola 99 Baltie zirgi” dibināta pamatskola, kura darbojas jau teju 30 gadus. Skola ir akreditēta un saņem atbilstošu valsts līdzfinansējumu. Tautskolas nosaukums radies no latviešu tautas ticējuma, ka meitām jāsaskaita 99 balti zirgi, lai tiktu pie precinieka. Citiem vārdiem to varētu sacīt, ka tas ir kā nākotnes solījums pēc kārtīga un rūpīgi paveikta darba.

Skolas zinības bērni apgūst nevis parastajās klasēs, bet saimēs – te vienkopus mācās dažādu vecumu bērni, kas palīdz cits citam, skolotājs vada mācību procesu, bet mācību programmas bērni lielākoties apgūst paši.

Atšķiras no citām skolām

Atkarībā no mācību gada specifikas skolā darbs tiek nodrošināts sešiem līdz astoņiem pedagogiem, kas pamatā ir nepilnas slodzes darbs. Drustu tautskola ir sevišķi piemērota tiem bērniem, kuriem neder kņada, bet kuri vēlas labi apgūt akadēmiskos mācību priekšmetus labestīgā, tautas tradīcijās veidotas vides gaisotnē. “Mūsu skoliņā cenšamies maksimāli mazināt stresu, ko rada saspringts, uzspiests mācību process, mēs cenšamies pielāgoties bērnam piemērotā tempā, iemācām patstāvīgi strādāt, palīdzēt citiem; pielāgojam apmācības atbilstoši situācijai gan attālinātām, gan tiešajām mācībām,” stāsta biedrības “Tautskola 99 Baltie zirgi” pamatskolas direktore Agnese Rode-Danšina un dara zināmu, ka pirms dažiem gadiem ar ziedojumu palīdzību ir uzbūvēts “Brīvdabas klases” namiņš, tur arī noris mācības. Tautskolai ir uzprojektēts arī jaunas ēkas projekts, bet pašreiz nav līdzekļu, lai ideju īstenotu un uzsāktu tās būvniecību.

Tautskola atrodas biotopu daudzveidīgā mežu, pļavu, palienas un Gaujas līču ainaviskā vidē. Skoliņas centrālā vieta tautas tradīciju kopšanā ir Piltiņkalns, kas ir sena svētvieta, ko paši apkopj, tur tiek svinēti arī gadskārtu svētki. Skolā iespēju robežās cenšas panākt, lai bērns lielajā troksnī, kas valda pār šodienas pasauli, nepazaudētu sevi. “Tāpēc dēvējam sevi par holistisku skolu – izglītošana veselumā. Tās ir regulāras, īpašas prātošanas nodarbības, kurās spriežam gan par sev un ģimenēm svarīgo, gan dzīves vērtībām kā tādām. Visas nodarbības tiek maksimāli pietuvinātas dabai – notiek āra nodarbības, jo skolai ir savs dārzs. Tās ir ģimeniskas – labestīgas un izpalīdzīgas attiecības skolēnu starpā un ar skolotājiem. Mācību programmas tiek apgūtas gan individuālas, gan pāros, gan grupā, katram atbilstošā tempā – pēc spējām un dotumiem. To, ka esam vajadzīgi tiem bērniem, kuri te mācījušies, apliecina fakts ka drīz būs 30 gadi kopš pastāvam,” papildina biedrības “Tautskola 99 Baltie zirgi” valdes priekšsēdētājs Ojārs Rode un teic, ka tā ir tautas tradicionālai kultūrai raksturīgu iezīmju ienešana skolā, kaut vai tas pats saimes princips.

Ņem vērā bērna intereses

Skolā mācās bērni no Smiltenes, Cēsu un Madonas novadiem. Daži uz skolu brauc ar sabiedrisko transportu, bet citus ved vecāki. Smiltenietes Maijas Anitenas meita Magdalēna tautskolā apgūst 7. klases vielu. “Jā, bažas rada, ka skola atrodas diezgan tālu un ka uz nodarbībām bērns jāvadā pašiem, taču ieguvumu ir krietni vien vairāk. Drustos meita sāka mācīties 6. klasē. Kāpēc šāda izvēle? Tur ir maz bērnu, skolotāji var vairāk pievērsties katram individuāli. Ir mierīgāka gaisotne. Ne visi spēj iekļauties un iejusties klasē, kur ir daudz bērnu. Bērni ir dažādi, ar atšķirīgiem raksturiem un pieredzi, ne visi lielā sabiedrībā jūtas komfortabli. Mēs ieklausāmies savā bērnā un viņas vēlmēs. Meita par Drustu skoliņu runā ar sajūsmu. Redzam, ka viņai tur patīk. Ikreiz dalās iespaidos, kā aizvadītas nodarbības un ko jaunu mācījušies. Daudz laika tiek pavadīts ārā, svaigā gaisā. Apgūstamā viela tiek sasaistīta ar piemēriem no reālās dzīves vai ar dabas norisēm. Tiek doti praktiski uzdevumi un piemēri, ar kuru palīdzību bērns redz, kā apgūtās zināšanas varēs pielietot reālajā dzīvē. Jāpiemin arī ļoti radošais skolotāju kolektīvs, kas vienmēr izdomā interesantu veidu, kā pasniegt savu priekšmetu, lai apgūstamā viela būtu gan saistoša, gan viegli uztverama. Pozitīvi, ka tur jau pašā saknē tiek veicināta kompetenču izglītība, uz kuru pašreiz tiecas visas skolas. Skolā ir dažādas interesantas papildu nodarbības, piemēram, rotkalšana un alpīnisma elementi, kas bērniem ļoti patīk,” pārdomās ar “Ziemeļlatviju” dalās Maija un tajā pašā laikā norāda, ka nekādu iebildumu ģimenei nav arī pret Smiltenes vidusskolu. Tur mācās otrs bērns, bet tāda ir viņu izvēle. Kamēr Magdalēnai tur patiks, meita ies Drustu tautskolā.

Nākotnes redzējums

Taujāts, ar kādu skatījumu O. Rode raugās nākotnē un kā vērtē mazo skolu reorganizācijas procesu, viņš atbild: “Ar bažām vērojam skolu reorganizācijas procesu vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, lauku mazo skolu likvidācija grauj tradicionālo, es teiktu, unikālu kultūrvidi laukos un nauda skolotāju algām bija jāmeklē citādi. Mazajās lauku skolās varēja meklēt citu darba un saimniekošanas modeli. Otrkārt, var jau sapņot par individuālu pieeju reorganizētajās skolās, bet pasaules labākā pieredz rāda, ka, lai to godprātīgi īstenotu, bērnu skaits klasēs nedrīkstētu pārsniegt 12–15, kas pašvaldību skolās nav reāli, tajā pašā laikā mazās lauku skolas bija potenciāli tam gatavas. Treškārt, bērni ir dažādi un ne visiem der lielo skolu burzma un kņada – psiholoģiski var sabrukt. Ceturtkārt, dažādība ir attīstības ķīla, tā ir aksioma, arī izglītībā ir ne tikai jāļauj, bet dažādība ir jāveicina (nevar visus likt zem vienas “kompetences cepures”). Šis fakts mūs dara īpaši uzmanīgus, jo tas, kā darām mēs, var beigu beigās neatbilst normatīviem vai likuma aktiem. Piektkārt, nākotnē nav skaidrības par valsts finansējumu privātskolām. Mēs gan esam biedrības skola, sabiedriska labuma organizācijas skola, it kā jau nevajadzētu satraukties, jo pēc taisnības mūsu vecāki ir nodokļu maksātāji, tas nozīmē, ka arī viņu bērniem pienākas saņemt šo nodokļu maksātāju daļu izglītībai, bet ko nevar panākt ar likumdošanu, tāpēc esam bažīgi.”

Savukārt ar attālinātajām mācībām tautskolai ir pozitīva pieredze. “Mēs, kā jau minēju, strādājam individuāli, un te bija lieliska iespēja izmēģināt jaunu variantu. Mūsu bērni attālinātajās mācībās strādāja daudz aktīvāk nekā klātienē. Tajā pašā laikā bērni vēlējās būt arī kopā klātienē, ko iespēju robežās arī nodrošinājām. Nākšana kopā ir nepieciešama, lai bērni justu savu skolotāju klātesamību, varētu mācīties no viņiem kā tikumiskām, sevi realizējušām personībām. Klātienē mēs varam daudz ko pārrunāt līdztekus akadēmiskajām mācībām, daudz ko citu izdarīt sava gara izaugsmei, varam pievērsties vides praktiskai izziņai, praktiskām nodarbībām dabas zinībās un tamlīdzīgi,” teic O. Rode.

Tautskolas redzējumā, izglītība būtu organizējama, par izejas punktu ņemot bērnu, viņa intereses, sapņus, dotumus, un visām institūcijām būtu jākalpo tiem. Šobrīd  izglītības organizējošās struktūras neinteresējas par to, ko vēlas bērns, kādam darbam viņš te ir nācis un kam faktiski ir gatavs. Parasti jau pirmie skolas gadi pieviļ viņa cerības – neviens nerēķinās ar viņu kā personību.