VAI PIEŅEMSIT PASAULES STAIGĀTĀJU?
“Skries maza vālodzīte, Pakalnu klaigātāja, Sauks mani atkal mājā – Pasaules staigātāju.” Pēteris Jurciņš
No akmens, no māliem No zemes šurp nāku Pa rasu, pa sniegu Ar basām kājām. Neprasu vējiem Un lietum, kur sākums… Sauciet mani Par pasaules staigātāju… Lai kurp es došos, Balsi tevi saukšu Debestuksnesis: Kur ir manas mājas?… Skrien pretī putni, Un domas tā jaucas, Bet mani sauc
Par pasaules staigātāju… Es stāvu zem debesīm Un skatos saulē Cik augstu vēl jākāpj Man viņai līdzi, Un ļauju jūtām – Traukt augstāk un augstāk Pa pieneņu matiem, Kas vēlā šalko un sīc. Un tomēr bīstos no sirdīm Ar viltības cilpām, Kas izliktas dzīves ceļā Vēl var būt… Var nokalst dārzi, Sadegt tuksneša smiltīs Putnu dziesmas un mani vārdi… No akmens, no māliem, No zemes šurp nāku, Lai izlūgtos mieru Savām mājām, Kur sudraba latus nedienām krāju. Vai pieņemsit mani – Pasaules staigātāju?…
