Joprojām turpinām saņemt laimes un dažādus citus vēlējumus jjaunajā gadā. Vistradicionālākais un varbūt banālākais ir – daudz laimes jaunajā gadā! Diezin vai parasti apsveicamais tūlīt aizdomājas, kas patiesībā ir laime un ko tā viņam nozīmē.Pirms daudziem gadiem dažkārt pat visnepiemērotākās situācijās paziņām uzdevu jautājumu: “Vai tu esi laimīgs?” Arī man šāds jautājums ir uzdots, un parasti tas rada mulsumu, jo nezini ko atbildēt. Bail taču skaļi pasacīt, ka esmu laimīgs, kaut tas atbilstu patiesībai. Šķiet ka pēc šādas atbildes laimes sajūta pazudīs. Ironiķi un ciniķi gan bez šaubām atbildēs, ka ir laimīgi. Pat tad, ja viņi nebūt tā nejūtas. Laimes sajūta nav kāds konstants un precīzi definējams lielums. Par to ir tik daudz parunu un aforismu, kas liecina par laimes daudzveidību un atšķirīgu izpratni par to. Neticu, ka ir kāds cilvēks, kurš kaut brīdi nebūtu baudījis laimes sajūtu, taču katram tā ir sava. Tas varētu būt gan atzinību sasniedzis mākslinieks, gan veiksmīgs uzņēmējs, gan bomžiks, kas miskastē atradis kaut ko viņam tobrīd ļoti nozīmīgu. Neviens taču nezina cita cilvēka laimes komponentu summu. Varbūt tā ir atkarīga no mūsu iekšējā stāvokļa, no panākumiem darbā, tēla sabiedrībā, turības, attiecībām ar mīļoto cilvēku un vēl tūkstoš dažādām lietām. Pragmatiķis sacītu, ka katrs pats ir savas laimes kalējs, jo tikai pats esi atbildīgs, kā veido savu dzīvi, tomēr fatālists domā pretēji, jo viņa vietā visu izlēmis liktenis. Padomāsim par savu laimi un mazākām laimītēm. Diezin vai vajadzīgs gaidīt kādu lielu laimi, kad tā atvērs durvis un paziņos – še es esmu. Priecāsimies arī par mazajām ikdienišķajām laimītēm. Daudz laimes jaunajā gadā!
