Smilteniete nenožēlo, ka piekritusi būt par viesskolnieci, kaut dažos mēnešos Francijā piedzīvotais prasījis ne mazumu nervu.
Smilteniete nenožēlo, ka piekritusi būt par viesskolnieci, kaut dažos mēnešos Francijā piedzīvotais prasījis ne mazumu nervu.
Šobrīd Līgai Indrikovskai ir skolas brīvlaiks, un viņa to pavada mājās pie vecākiem. Ziemassvētkos uz Latviju bija atbraucis arī viņas skolasbiedrs un bija sajūsmā par šeit redzēto un piedzīvoto. Īpašu prieku francūzim sagādājis “Lido” centra apmeklējums. Tur viņš centies fotogrāfijās iemūžināt gluži vai katru sīkumu. Lidostā atvadoties viņš atzinis, ka nevēlas doties mājup, tik iespaidiem bagātas bijušas šīs brīvdienas.
Līdzīgas izjūtas māc arī Līgu, tomēr viņas pārdomām — atgriezties Francijā vai ne — ir cits iemesls. Meitene nolēmusi doties pie savas Latvijas skolas direktores Ilzes Verginas un izstāstīt piedzīvoto. Tikai tad viņa pieņems galīgo lēmumu, vai turpināt 10. klasi Francijas skolā.
Vaicāta, kur ir labāk mācīties, smilteniete pat nedomādama atbild, ka, protams, Latvijā. “Mūsu skola ir salīdzinoši maza. Tajā valda ģimeniskas attiecības,” Līga raksturo Smiltenes Centra vidusskolu, kurā mācījās līdz šim. Turpretī skola, kurā viņa mācās apmaiņas projekta ietvaros, skolēnu skaits pārsniedz tūkstoti. Lai gan jauniešu savstarpējās attiecības šķiet daudz brīvākas nekā Latvijā, latvietēm šajā kolektīvā tā arī nav laimējies iedzīvoties.
Lielākās grūtības sagādā valodas barjera. Lai gan Līga iepriekš vairākas vasaras ir pavadījusi Francijā pie viesģimenes un brīvi pārvalda franču sarunvalodu, tas nepalīdz apgūt mācību priekšmetus, jo meitenei nav valodas pamatzināšanu arī rakstība bija jāapgūst no nulles. “Varbūt labāk būtu bijis, ja franču valodā runājošo vidū es būtu viena, tad būtu spiesta runāt tikai franciski. Tagad esam četras. Pārējās meitenes neprot arī sarunvalodu, tāpēc savstarpēji sarunājamies latviski,” prāto Līga. Smiltenietei nācies uzklausīt skolotāju pārmetumus it kā viņa tīši izliktos, ka nesaprot mācību stundās runāto. Meitene nav varējusi pārliecināt pedagogus, ka sarunvalodas prasme nevar palīdzēt saprast, piemēram, fiziku. Šajā priekšmetā Līgai Latvijā bija tikai sešnieks, tāpēc nav jābrīnās, ka jaunajā skolā problēmu rodas vēl vairāk.
Smiltenietei radusies sajūta, ka par viņu klātbūtni skolā pedagogi aizmirsuši jau pirmajā dienā pēc ierašanās. “Mums nepaskaidroja, kurp iet, ko darīt. Pašas centāmies ar visu tikt galā. Man ir paveicies, ka dzīvoju jau iepriekš iepazītā viesģimenē. Pārējās latvietes, lai arī solīts, ka viņām atradīs franču ģimenes, joprojām dzīvo internātā. Tas nepalīdz valodas apguvē,” secina Līga.
Meitenes nemitīgi atgādinājušas par savām problēmām, bet dzirdīgas ausis atrast pagaidām nav izdevies. Sākumā teikts, ka tādas grūtības pirmajā mēnesī ir visiem, vēlāk — sapratīs. Tad teikts, ka adaptācijas laiks varētu būt četri mēneši, vēl vēlāk — pirmais gads. Tikai Francijā meitenes uzzinājušas, ka pirmais ir izmēģinājuma gads un īstās mācības sāsies tikai nākamajā mācību gadā, kad viņām atkal būs jāsāk apgūt 10. klases zinības. Tas nozīmē, ka plānoto trīs gadu vietā svešumā būs jāmācās četri gadi. “Francijā viss notiek ļoti lēni. Pa šiem mēnešiem esmu kļuvusi nervozāka,” secina smilteniete.
Vaicāta, ko viņa ieteiktu potenciālajiem viesskolēniem, Līga iesaka noteikti mēģināt un censties nokļūt skolā, kur nav iespēju savstarpēji sazināties dzimtajā valodā. “Neko nenožēloju, jo tā bija vienreizēja iespēja sevi pārbaudīt,” uzsver Līga, tomēr atzīst, ka ļoti vēlas palikt Smiltenē. Vienlaikus viņa grib arī atgriezties un pierādīt, ka spēj problēmas atrisināt. Jau tagad viņai 25 klasesbiedru vidū ir astotais labākais sekmju līmenis.
