“Kamēr Dieviņš stāv klāt un ceļš ir labs, tikmēr viss ir kārtībā,” par savu darbu saka Brantu pagasta pastniece Ramona Egle.
“Kamēr Dieviņš stāv klāt un ceļš ir labs, tikmēr viss ir kārtībā,” par savu darbu saka Brantu pagasta pastniece Ramona Egle.
Nu jau kādu laiku lauku ceļos pastnieku dzeltenos velosipēdus nomainījušas dzeltenbaltas pasta automašīnas. Ja iepriekš pagastos bija vairāki pastnieki, tad tagad šis pienākums uzticēts vienam cilvēkam, kuram jāpaspēj piegādāt sūtījumi katrai lauku sētai.
Sarunās ar lauku ļaudīm “Ziemeļlatvijai” vairākkārt nācās uzklausīt viedokli, ka motorizētajiem pastniekiem darba diena ir ļoti saspringta. Šīs ziemas laika apstākļi nākuši pastniekiem palīgā — pagaidām ceļi ir tikai dubļaini. Kā avīzes un vēstules līdz tālākajām lauku sētām nokļūs sniegputenī, grūti prognozēt.
Kad vēlējāmies uzklausīt kāda pastnieka domas par jaunajiem darba apstākļiem, uzzinājām, ka Brantu pagastā strādā visatsaucīgākā pastniece, kura visur paspēj laikā. Šādu vērtējumu sniedza pagasta pašvaldības darbinieki.
“Ar pastu esmu saistīta kopš 1988. gada. Sākumā strādāju Cēsu rajona Dānieļu pasta nodaļā, bet vēlāk pārcēlos uz tēva mājām Brantu pagastā. Strādāju pasta nodaļā, tagad piegādāju sūtījumus ar automašīnu,” stāsta pastniece Ramona Egle.
Jaunā kārtība, ka pastu piegādā ar auto, Brantos ir kopš 15. septembra, un šobrīd pastniece jau iepazinusi visus savus klientus. Sākumā viņa visvairāk uztraucies, ka nevarēs atrast kādu no mājām. Tagad šīs bažas vairs nemoka, bet neliels uztraukums ir par sniegoto laiku.
“Kad piekritu uzņemties šos pienākumus, direktorei teicu: ja pirmo reizi ziemā nobīšos vai paslīdēšu, tad sēdēšu kupenā un mašīnā vairs nekāpšu,” pajoko Ramona.
Nav noslēpums, ka pastniekus īpaši nemīl suņi. Ramona stāsta, ka suņiem pasta mašīna patīk un viņa ar lielāko daļu ir sadraudzējusies. Tiem, kuri ir ļoti dusmīgi, vienkārši nevajagot iet klāt.
Pastniece uzslavē sava pagasta iedzīvotājus par to, ka viņi ļoti ātri pielāgojušies jaunajiem apstākļiem. “Sākumā cilvēki bija uztraukušies, ka viņiem nav pastkastītes. Tagad vienam ir spainis, citam — kanniņa ar uzlīmīti “pasts”. Par vienu gadījumu biju sajūsmā. Saku, uzlieciet kaut vai burciņu ar vāku. Braucu nākamajā reizē, viņi uzlikuši makšķernieku kasti, kurai iztaisīts caurums. Sānos — uzzīmēta zivtiņa. Ielieku tur avīzi. Braucu pēc kādas nedēļas un skatos, klāt pielikts uzraksts “Pasts”. Prieks skatīties! Brantos ir kolosāli cilvēki,” secina pastniece.
Daudzi cilvēki gaida pastnieku un vēlas ar viņu parunāties. Vai sarunām atliek laiks? “Ir reizes, kad mājās tieku tikai tumsā,” apstiprina Ramona. Viņa no pilsētas labprāt aizved brantēniešiem dažādus pasūtītus pirkumus. “Neeju taču kājām un nebraucu ar velosipēdu, bet ar automašīnu,” saka pastniece.
Parasti Ramonai darba diena sākas astoņos, bet saspringtākajās dienās — sešos. Mājās viņa atgriežas četros vai sešos pēcpusdienā. Ir dienas, kad nākas strādāt vēl ilgāk. Pusdienas? “Re, maisiņā uz grīdas,” rāda pastniece. Kad tiekamies, ir vēla pēcpusdiena, bet pie pīrādziņiem viņai nav atlicis laika pieķerties. “Neēdīšu taču, braucot pa dubļainu ceļu. Tā tomēr ir atbildība,” piebilst Ramona. Viņa atzīst, ka ir īstajā vietā un darbs ļoti patīk, tāpēc uz problēmām var pievērt acis. Piespiedu kārtā šos pienākumus nevar veikt. Ir jāmīl darbs ar cilvēkiem.
