110. turpinājums. Kritika bija šķietami teorētiski pamatota ar poētikas ābeces atziņām, bet tik aizvainojoši nesavaldīga formulējumos, ka robežojās ar nekrietnību, un varbūt tāpēc nav pat pieminēta Ķempes Rakstu 1. sējuma komentāros.
110. turpinājums.
Kritika bija šķietami teorētiski pamatota ar poētikas ābeces atziņām, bet tik aizvainojoši nesavaldīga formulējumos, ka robežojās ar nekrietnību, un varbūt tāpēc nav pat pieminēta Ķempes Rakstu 1. sējuma komentāros. Un paša kritizētāja Rakstos arī šī recenzija nav atrodama.
Tiesa, nedaudz vēlāk Plaudim oponēja un dzejnieci aizstāvēja Valdis Lukss. Bet man, tolaik vidusskolas pēdējās klases audzēknim, nekāda nopietna priekšstata par mākslinieciskuma kritērijiem nebija, nemaz nerunājot par tik abstraktu lietu kā kritikas ētika. Manuprāt, tolaik ētiku mēdza pieskaitīt pie buržuāziskajiem aizspriedumiem, mākslas darbu analīzes vietā stājās vēl Pilsoņkarā apgūtais princips: “Šašku laukā un visiem kontrām galvas nost!” Tomēr mani šāda kritikas maniere ja ne gluži valdzināja, tad vismaz intriģēja gan. Ja recenziju lasīja no loģiska prāta konstrukciju viedokļa, tad bija interesanti izsekot, kā literārs darbs tiek preparēts pa cīpsliņai, pa šķiedriņai, pa atomam, kur katra zilbīte tika kā ar skalpeli izgriezta no konteksta un pabāzta zem mikroskopa. Recenzents bija gan atjautīgs, gan izsmējīgs, gan satriecoši loģisks un erudīts. Dažas valodas neveiklības Ķempes dzejā Plaudis padarīja gauži smieklīgas. Man likās visai trāpīgs aizrādījums, ka rindā “tur slejas lielās Ķīnas dēls” (no tolaik ļoti populārā pretkara dzejoļa “Miera lakats”) rodoties priekšstats, ka ķīnietis satvēris rokās zirga iejūga slejas. Sapriecājies par šādu atklājumu, mēģināju dzejnieces neveiksmīgi pielietoto homonīmvārdu aizstāt ar kādu citu sinonīmu, bet man iznāca vēl muļķīgāk: tur slienas… Jautri gan, kamēr pašam nav ticis ar kritikas “slejām” pa kumbru.
Ar Jāni Plaudi paguvu nedaudz saredzēties personiski. Kolīdz sākās nodarbības Pedagoģiskajā institūtā, steidzu pierakstīties jaunrades pulciņā, kuru tolaik vadīja Eižens Rauhvargers. Uz pirmo rudens sanāksmi par galveno mūsu dzejolīšu vērtētāju bija uzaicināts Jānis Plaudis. Leons Lūriņš un Imants Ozols bija izveidojuši kolektīvo autoru Leonu Ozolu. Imants pēc augstskolas beigšanas literāros vingrinājumus laikam atmeta, bet Leons turpināja darboties satīras žanrā, paturot sākotnējo pseidonīmu. Toreiz abu kopdarbs bija nopietnākais pieteikums, kāda neliela poēma, ko Plaudis vērtēja visai uzmundrinoši, jo liroepika esot maz izmantots žanrs. Par saviem dzejoļiem dažus atzinīgus vārdus izpelnījās arī Eižens.
No maniem četriem vai pieciem pantojumiem lielo daļu Plaudis atlika malā kā viņa ievērības necienīgus, vienīgi mans dzejolis par Volgas–Donas kanālu nokļuva kritikas dzirnavās. Nekad dzīvē neesmu pieredzējis, kādās sīkdetaļās kritiķis spēj sadalīt analizējamo darbu. Tā bija Jāņa Plauža gara stihija un vienlaikus viņa neparastās erudīcijas apliecinājums. Viņš mūsu dzejoļos analizēja ne tikai tēlu sistēmu, formas atbilstību saturam, melodiskumu un atskaņošanas veiksmes, viņš rindu pa rindai izpreparēja līdz zilbei, līdz katrai skaņu asonansei un aliterācijai. Manā dzejolī saulriets apstaro pieminekli. Kāpēc saulriets? Tas rada priekšstatu par kaut ko aizejošu. Varbūt labāk būtu lietot saullēktu? (Bet tad man pazustu atskaņa). Atskaņu pāris: plāniem – klāniem. Hm. Latvieši par klāniem sauc purvainu līdzenuma ainavu. Pievolgas stepēm šādas ainavas nav raksturīgas. Kāds varētu sākt domāt, ka tas attiecas uz visas valsts mērogiem, ko tad? Tādām lietām jābūt pateiktām tā, lai nerastos pārpratumi. Te atkal cita neveiksme, jo iesprucis grūti izrunājams līdzskaņu sablīvējums. Šeit viens vārds beidzas ar “s” un otrs tūlīt sākas ar “s”. Ieklausieties, cik nelāgi skan!
Turpmāk vēl.
