Sociālās darbinieces un aprūpētāji dienām un nedēļām neienāk klientu istabiņās, kā pacientu higiēna, tā istabiņu tīrība ir zem normas robežas, tā ir vieta, kas dārgi maksā, bet atgādina elli zemes virsū – tādu priekšstatu par Smiltenes novada domes uzņēmuma SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļu rada desmitiem komentāru ziemellatvija.lv lietotāja ar segvārdu “tuvinieks” aizsāktajā forumā “Smiltenes pansionāts”. Vai pārmetumi un kritika ir pelnīta, to centās noskaidrot “Ziemeļlatvija”.
Smiltenes pilsētā runu līmenī par pansionātā notiekošo jau agrāk izskanējuši dažādi viedokļi. Eļļu ugunij pielaida “tuvinieks”, kurš portālā raksta: “Apciemojot savu tuvinieku Smiltenes pansionātā, vairākas reizes man tuvinieks ir sūdzējies par sociālo darbinieku attieksmi, kas ar dienām un nedēļām neienāk palātā, lai aprunātos. Arī gultasveļa ir netīra, vienmēr eksistē plankumi, sajūta, ka rīta aprūpe nav veikta. Skapīšu tīrība ir zem katras kritikas, vienmēr, cik es eju, tik arī tīru skapīti. Domāju, ka tas man nav jādara, jo tiek maksāta nežēlīga summa, lai klientam būtu labākā aprūpe, bet diemžēl reāli tā nenotiek. Vienmēr, kad eju, tik arī sanitāri sēž, baudot kafiju, vārdu sakot atsēž savas stundas. Nez, kas tad notiek pa naktīm?”
Pirmajā brīdī ļoti smagiPansionāta darbiniekiem internetā pārmests arī vēl par citām ar viņu darba pienākumiem saistītām lietām. Izlasītais forumā darbiniekos radījis lielus pārdzīvojumus un šoku. Sākotnēji vairāki strādājošie negāciju dēļ iestādes vadībai teikuši, ka tā vairs nespēj turpināt un grasījušies pat darbu pamest. Tomēr rezultātā negācijas vēl vairāk saliedējušas kolektīvu, lika saņemties un doties uz priekšu, turoties pretim negācijām. “Tas, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus,” sarunā ar “Ziemeļlatviju” teic SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” valdes priekšsēdētājas vietniece Sandra Nātra.Viņa par forumā izteiktajām negācijām uzzināja no kolēģu stāstītā. “Šorīt agrāk atnācu uz darbu, pārskatīju internetu un vienā no portāliem bija ļoti labs raksts par anonīmajiem komentētājiem internetā. Es pilnībā piekrītu rakstītajam, ka internets dod iespēju katram bailīgajam noslēpties aiz anonimitātes vairoga un izteikt savas vai citu domas neuzņemoties par to nekādu atbildību. Sēž ar savu niku, nav nevienam zināms un ķengājas. Gribētos, lai tie anonīmie komentētāji nosauc sevi vārdā. Ja es kaut ko saku vai rakstu, tad es to daru kā Sandra Nātra. Kaut gan pēc rakstības stila jau var daudz ko pateikt,” apgalvo iestādes valdes priekšsēdētājas vietniece.
Grūti atrast labu komanduSarunai ar “Ziemeļlatviju” viņa ir atvērta un gatava izstāstīt gan par darbiniekiem, gan ikdienu šajā darbā. S. Nātra nenoliedz, ka ar personālu pēdējā gada laikā ir gājis visādi. Vēl vasaras beigās un rudens sākumā no klientiem saņemtas daudzas sūdzības par atsevišķu personu neizdarību. “Veicām pārrunas ar šiem cilvēkiem, viņi saprata, ka nav spējīgi tikt galā ar sev uzliktajiem pienākumiem, nevar veikt adekvāti savu darbu un aizgāja. Jāatzīst, ka ir ļoti grūti nokomlektēt labu komandu, jo šis darbs ir ārkārtīgi grūts fiziski un emocionāli. Ne katram pa spēkam. Taču pašreiz liekas, ka mums ir vienkārši ideāli darbinieki,” saka S. Nātra.Pansionāta ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļā šobrīd atrodas 44 cilvēki ne vien no Smiltenes novada, bet arī citām vietām Latvijā. Tiek uzņemti pieauguši cilvēki ar invaliditāti un pensijas vecuma cilvēki ar dažām saslimšanām. Daļu klientu pansionātā ievietojusi Smiltenes novada dome, kura sedz to uzturēšanās izmaksas, bet otri ir tie, kurus ievieto tuvinieki vai piesakās paši. Pansionātā strādā sociālais darbinieks, sociālais rehabilitētājs, klientu aprūpētājas, medicīnas māsa, plus vēl fizioterapeits no līdzās esošās poliklīnikas. S. Nātra vēl piebilst, ka Smiltene ir viena no retajām pilsētām, kur vienā ēkā ar pansionātu atrodas arī traumpunkts.
Izstāsta kārtībuIestādes darbinieki ir gatavi izstāstīt kārtību un atklāt savas darba ikdienas abas puses – gan to, kas rada gandarījumu, gan to, kad nevar savaldīt asaras, jo tiec apliets kā ar aukstu ūdeni. Sociālā darbiniece Inga Gerdēna ir tā, kas vada visu personāla darbu, izveido komandu ap sevi, ir atbildīga par dokumentāciju un sadarbību ar citām iestādēm. Savukārt ar klientu ikdienā vairāk komunicē pārējie darbinieki.“Kad klients pie mums tiek atvests, visi ar viņu iepazīstamies, sastādām klienta karti un sociālās aprūpes plānu. Rehabilitētājs izveido savu plānu. Tālāk ar klientu strādā pārējie darbinieki, es pieslēdzos tādos momentos, kad vajag palīdzēt vai atrisināt kādas problēmas, piemēram, ja nepieciešama kāda juridiska konsultācija, invaliditātes nokārtošana vai sociāla palīdzība. Tie būtu mani tiešie darba pienākumi, bet, protams, ikdienā nav neviena tāda klienta, kuram nepieietu klāt, nepavaicātu, kā viņš jūtas. Elementāri samīļotu viņu, uzklausītu bēdu. Ejam un palīdzam – tā ir mūsu ikdiena,” norāda sociālā darbiniece.Pansionātā nenotiekot darbu šķirošana, ja vajag arī viņa iet un apmaina pacienta autiņbikses, nomazgā traukus, aizved iemītnieku pie ārsta vai kopīgi apmeklē bēres. Tāpēc viņai bija īpaši nepatīkami lasīt internetā sarakstīto, vēl jo vairāk, ka publiski izskan darbinieču regulārā kafijas dzeršana darba laikā. Realitātē ir gadījies pat tā, ka sešu stundu laikā netiec uz tualeti, jo pienākumi sauc.“Pirmajā brīdī tas bija sāpīgi mums visiem. Varbūt tas lika aizdomāties par pieļautajām kļūdiņām, kuras ir jālabo, par to, pie kā vēl jāpiestrādā. Bet mēs zinām, ko mēs darām. Mani priecē, ka šajā grūtajā brīdī meitenes nepadevās, bet uzmundrināja viena otru un atbalstīja,” atklāj I. Gerdēna. Viņa pateicas arī savai vadībai, kura visus kolēģus atbalstījusi šajā situācijā.Papildu aprūpei iemītnieki tiek vesti pastaigās, ekskursijās, uz koncertiem Smiltenes pilsētas kultūras centrā un uz filmām kinoteātrī. Tāpat, kuriem veselības stāvoklis ļauj, piedalās radošās nodarbībās. To “Ziemeļlatvijai” apliecina arī paši iemītnieki, stāstot iespaidus no viesošanās “Ezerlejās”, lidaparāta apskates z/s “Rožkalni” un sadraudzības pasākuma Cēsu pansionātā.Kā iespējamo mīnusu sociālā darbiniece min darba kabineta novietojumu. Kabinets atrodas ēkas pagrabstāvā, iespējams, klientu radinieki to ne vienmēr zina, līdz ar to arī atsevišķos gadījumos iztrūkst komunikācija. “Taču, ja uzprasa darbiniekiem, tie izstāsta. Arī katru dienu saņemu vairākus zvanus ar dažādiem jautājumiem,” turpina I. Gerdēna. Par spīti visām negācijām, viņai gandarījumu šajā darbā rada atgriezeniskā saite, ka iemītnieki tevi gaida un priecājas sastapt. “Varbūt tas skan banāli, bet tas dod stimulu strādāt, nedomājot, ka tie ir klienti, bet gan viena ģimene. Par katra raksturu varētu izstāstīt, jo visi, diendienā esot kopā, zinām otra niķīšus un stiķīšus. Mums te pat ir izveidojušies divi pārīši,” smaidot saka sociālā darbiniece.
Neapmierinātie būs vienmērAprūpētāja Ausma Mūrniece Smiltenes pansionātā strādā kopš vasaras, taču šajā jomā ir jau vairāk nekā divdesmit gadu. Viņas tiešajos darba pienākumos ietilpst rūpes par to, lai iemītnieki ir tīri, paēduši. “Mainām autiņbikses, mazgājam cilvēkus, saklājam gultas. Mēs esam divas, taču vienmēr palīdz māsiņa. Darba diena ir pilna, kamēr no viena gala līdz otram visu izdara. Arī tējas pauzi paņemam, jo tā pienākas. Šo pat nesauktu par darbu, bet drīzāk misiju, jo pati savulaik to izvēlējos. Mums katram ir savs raksturs un attieksme, tā arī klientiem. Tu nedrīksti apvainoties, ja pārmet cilvēks ar demenci. Tā ir ikdiena, un es to apzinos. Izlasīju, kas tiek malts portālā. Tā visa ir nepatiesība, bet ko lai dara. No pieredzes varu teikt, ka neapmierinātie būs vienmēr un visur. Arī iepriekšējā darbā bija tas pats, cik viss ir slikti, ka darbinieki neko nedara. Manuprāt, tas notiek tādēļ, ka no malas daudzi neizprot mūsu darba specifiku,” uzskata aprūpētāja.Kāda Smiltenes pansionātam savulaik pietuvināta persona, kuras vārds “Ziemeļlatvijai” ir zināms, pieļauj, ka problēmas šajā darbā var rasties, ja cilvēks izdeg, pat ja mīl šos vecos cilvēkus. Galvenais esot savā starpā komunicēt, spēt izrunāties arī ar klientu radiniekiem, izskaidrot viņiem kas un kā notiek, kāda ir kārtība. Visticamāk, te esot problēmas. Viņa piebilda, ja kādam nākas redzēt personālu dzerot kafiju, tas nebūt nenozīmē, ka tā tiek dzerta 13 stundas no vietas. Darbs nav pateicīgs, bet, ja tāds ir izvēlēts, tad jāstrādā.
kO STĀSTA PANSIONĀTA IEMĪTNIEKI
Ausma V., pansionātā uzturas jau vairāk nekā gaduPansionātā nokļuvu, jo zaudēju dzīvokli, burtiski biju palikusi uz ielas. Protams, pansionāts nekad nespēs aizstāt māju sajūtu, bet sūdzēties te arī nav par ko. Paēduši esam, siltums ir, paķer mūs uz vingrošanu un kaut kādām citām nodarbībām, braucam ekskursijās. Nupat bijām Cēsīs uz pansionātu, kur mums bija balle. Mēs drīkstam visur staigāt, uz pilsētu aizeju, pastaigāju pa parku. Drīz istabiņā būs sataisīta izlietne, vienīgi skapi gribētu drusciņ lielāku, jo mēs te lejasstāvā dzīvojam tādi aktīvāki, tāpēc arī to drēbju vairāk. Augšā vairāk ir guļošie pacienti. Gultas mums vienmēr ir tīras, pa divām nedēļām reizi maina gultasveļu. Dušā es pati varu ieiet nomazgāties. Par tiem komentāriem, ko jūs man tagad stāstāt, gribu pateikt, ka dzīvē jau tā arī notiek, citi pat nespēj satikt viens ar otru savā ģimenē. Kādi te, mīļā, ir cilvēki, vienai daļai prātiņš tik švaks, ka nezina savu istabiņu. Viens apmaldījies gaitenī un pat nezina, kurš istabiņai numurs, tad jāskatās, kur gulta tukša un jāaizved. Pansionāta darbinieces skrien kā trakas. Viens istabiņu uz riņķi sagriež vai bikses pieķēza, tad viņām atkal jāatliek kārtējais darbs un jāskrien tur. Pati kādreiz esmu bijusi mediķe Smiltenes slimnīcā, ja man nebūtu naudiņas maizītei, šeit es nekad negribētu strādāt. Fiziski un morāli smagi.
Skaidrīte S., pansionātā dzīvo aptuveni pusgaduEs arī nevaru sūdzēties par dzīvi pansionātā. Šo mēnešu laikā kopā ar citiem pansionāta iemītniekiem esam visur kur bijuši. Varu pateikt to, ka mums lejas stāvā pašiem ir jauka meitene, kas nāk un uzpasē mūs. Ja viņas nav, atnāk otra no augšas stāva. Man gribētos domāt, ka diskusija par pansionātu ir sākusies, jo varbūt kāds grib sev vietu atrast. Visur jau tā notiek. Runā, ka augšā tur paši savā starpā mēdz rīvēties.
Jānis D., pansionātā mīt divus gadusNokļuvu te, jo kājai taisīja operāciju, bet radās sarežģījumi. Otrai kājai arī uztaisīja, tagad pārvietojos ratiņkrēslā. Ceru, vismaz uz vienas kājas tikt. Visu mūžu esmu dzīvojis Smiltenē un kā izbijis skrējējs nekad nevarēju iedomāties, ka būs jādzīvo šeit. Neviens no brīva prāta te neizvēlas dzīvot, bet jāsamierinās ar to, kā ir. Man jau pluss ir tas, ka lasu grāmatas, minu krustvārdu mīklas, skatos televizoru. Vai nav vientuļi? Neesmu par to domājis. Ar laiku pierod. Šad tad aizbraucu uz pilsētu, lai vismaz zinu, kas jauns pasaulē noticis, kurš apprecējies, kurš nomiris. Visi jau it kā zina, ka esmu ratiņkrēslā, bet tāpat negribas lieki afišēties. Kinoteātrī filmu gan nelaidu garām, uz to es biju pirmais braucējs. Mūs veda par brīvu.Tādas kā tagad pansionātā ir darbinieces labākas nevar vēlēties. Sociālā darbiniece un rehabilatore ienāk istabiņā citreiz pat trīs reizes dienā. Vairāk interesējas pat par to, kas varbūt nav tiešajos pienākumos. Mums ir svarīga cilvēciskā attieksme, ņemot vērā kādi mēs te esam. Daži nemaz nerunā, cits bērna prātiņā. Kopš te esmu, gandrīz simtprocentīgi ir nomainījušās sanitāres un apkopēja. Viena, kas aizgāja, mūžīgi visur piekasījās, un otra sanitārīte varbūt kā cilvēks nebija slikts, bet tā mutīte… Vulgāra un parupja.
